Katoļi par misiju
„Evaņģelizācija”
Vispārīgāka ideja, domājot par Baznīcas misiju (missio Ecclesiae). Tiek izšķirti trīs „evaņģelizējošās” aktivitātes lauki:
- Cilvēki un tautu grupas, kurās Kristus un Viņa vārds nav zināms, vai kur trūkst pietiekoši nobriedušas kristīgās kopienas. Citiem vārdiem to varam saukt par „misija ad gentes”.
- Kristīgās kopienas, kurām ir nepieciešamās eklezioloģiskās struktūras, kuras ir dedzīgas savā ticībā un kristīgajā dzīvē. Šeit vairāk ir ideja par „universālo misiju” jeb „vienkāršu pastorālo kalpošanu” jeb „evaņģelizāciju” jeb „missio Ecclesiae” jeb „pastorālā aktivitāte”.
- Situācija pa vidu. Vietas un tautas, kur ir senas kristīgās tradīcijas, bet viņi ir zaudējuši savu ticību. Šeit ir nepieciešama „jauna evaņģelizācija” jeb „reevaņgelizācija”. Un šeit ir nepieciešama jauna degsme un aizrautība, jaunas metodes un jauni izteiksmes veidi.
„Misija”
"Misija" ir īpašas misijas aktivitātes jeb activitas missionalis. Vārds misija ir ar nesenu izcelšanos. Pirms tam šo konceptu sauca sekojoši:
- ticības izplatīšana
- pagānu atgriešana
- neizglītoto, nezinošo reliģiskā apmācība
- apustuliska pasludināšana
- Evaņģēlija pasludināšana
- Draudzes veidošana
- Kristus Valstības paplašināšana
Vārda „misija” lietošana modernajā nozīmē sākās ar Ignāciju no Lojolas, Hozē Akostu un Tomasu no Jēzus.
Vārds „evaņģelizācija” ir protestantu izcelsmes. Sākotnēji 19. gadsimtā ar to tika domāts mēģinājums no jauna pasludināt evaņģēliju Dienvideiropas katoļu iedzīvotājiem. Pēc tam tas tika iekļauts protestantu misioloģijā un laika gaitā, tas kļuva sinonīms vārdam „misija”. Ilgu laiku Katoļu Baznīca nelietoja terminu „evaņģelizācija”. Tikai pēc Evangelii Nuntiandi publicēšanas 1975. gadā tas kļuva populārs termins.
Augstākais mērķis – Pareizticīgo perspektīva
Pārdomājot pareizticīgo izpratni par misijas darba mērķiem, uzreiz ir jāpievēršas pareizticīgo teoloģijas vienam no galvenajiem uzsvariem – Dieva godībai. Lai saprastu vēstures procesu, galvenā atslēga pareizticīgo sapratnei ir „vissvētākā Dieva godība”, uz kuru raugās no Viņa bezgalīgās mīlestības perspektīvas. Cilvēces vēstures process, par kuru runā Bībele, sākas un beidza ar Dieva godību.
Pareizticīgo pielūgsmē krusts tiek galvenokārt uzskatīts par uzvaras un godības simbolu, un tas vienmēr ir cieši saistīts ar augšāmcelšanos. Atšķirība starp „krusta agoniju” un „augšāmcelšanās godību”, kas ir tik bieži sastopama Rietumos, pareizticīgo Baznīcā ir neparasta. Abas ir Dieva godības atklāsmes un manifestācijas. Agape un godība ir galvenās tēmas pareizticīgo teoloģijā.
Šīs galvenās tēmas tad arī veido centrālo uzsvaru Dieva pielūgšanā pareizticīgo izpratnē. Līdz ar to, tas nemaz nav dīvaini, ka tas ir arī centrālais uzsvars pareizticīgo misioloģijā. Jo Dieva mīlestība un Dieva godība parādās pie katra indivīda atpestīšanas. Dievs, kurš ir mīlestības Dievs, mīl cilvēkus un dara visu, lai viņus pestītu. Atpestītie savukārt vēršas pie Dieva slavējot Viņu par Viņa pestīšanas mērķiem, un tādējādi turpina paplašināt Dieva godību.
Dieva pestījošais darbs nebeidzas ar cilvēces atpestīšanu, bet gan sniedzas visa visuma atpestīšanā. Dieva radība sasniegs to mērķi un vietu, kam tā tika radīta. Visa universa atpestīšana pieliek vēl vienu dimensiju Dieva misijai. Dieva misija ir vispārējais plāns, kas atpestī cilvēkus un atjauno fizisko radību tam, kam Dievs to domāja, pirms Viņš to radīja. Un šajā visā tiek atklāta Dieva godība.
Būtībā, Kristus ir vienīgais misijas pamats. Vasarsvētki (Ap. d. 2:1-13) bija sākums Draudzes misijai pie cilvēces.
Izmantotā literatūra:
- Karotemprel, S, red. Following Christ in Mission: A Foundational Course in Missiology. Boston, MA: Pauline Books & Media, 1996.
- Oborji, Francis Anekwe. Concepts of Mission: The Evolution of Contemporary Missiology. Maryknoll, NY: Orbis Books, 2006.
- Stamoolis, James J. Eastern Orthodox Mission Theology Today: Minneapolis, MN: Light and Life Publishing, 1986.