Nepietiekams pamats misijas darbam un apšaubāmi misijas motīvi un mērķi bieži ved uz neapmierinošu misijas praksi. Tiek dibinātas jaunas draudzes, bet tās ir kā Rietumu draudžu kopijas. Nevis Evaņģēlija pasludināšana, bet gan Rietumu individuālisma un vērtību pasludināšana. Tādēļ ir svarīgi apskatīt misijas motīvus, kas ir bijuši svarīgi misijas darbā.

Misijas motīvi Bībelē

Žēlsirdība

Gan Vecajā Derībā, gan arī Jaunajā kā vienu no misijas motīviem varam redzēt Dieva žēlsirdību. Dievs atsakās atstāt cilvēci. Viņš sūta praviešus, vēstnešus un arī savu Dēlu. Piemēram

Eceh. 16:4-6. Tā tu piedzimi – todien, kad tu piedzimi, tev nabassaiti nepārgrieza, ar ūdeni tevi nemazgāja, lai tu būtu tīra, arī ar sāli tevi nenoberza un autos tevi neietina. Neviens uz tevi pat nepaskatījās līdzcietībā, lai darītu tev to kaut aiz līdzjūtības – tavā piedzimšanas dienā tie nometa tevi uz lauka, nicinādami tavu dzīvību. Tad es gāju tev garām, es ieraudzīju, ka tu ķepurojies savās asinīs, un tev, kas gulēji savās asinīs, es sacīju: dzīvo! Viens no patiesi visspēcīgākajiem “misijas apgalvojumiem” visā Bībelē, jo tas atklāj Dievu, kā To, kuram ir žēlsirdība pret pazudušajiem un atstumtajiem.

Ex. 20:2; “Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes, no vergu nama!” Šis ir arī iemesls, kādēļ iziešana no Ēģiptes kļuva kā pamatapliecinājums Israēla ticības apliecībai: Dievs parādīja līdzcietību vergu baram Ēģiptē un izglāba tos.

Ps. 68:6-7 Bāreņu tēvs un atraitņu tiesnesis, Dievs savā svētajā mājoklī! Dievs vientuļos iemitina namā, gūstekņus viņš rimtumā izved, taču spītnieki mīt akmenājā.

Vairākos vēstures periodos Israēls saprata savu izredzētību vai nu kā labvēlības parādīšanu (favorītismu), vai, it īpaši vēlākajā jūdaismā, kā kaut ko, ko viņi bija pelnījuši (dažkārt pat tika teikts, ka Jahvem vajadzēja Israēlu; bez Israēla Viņš būtu Dievs bez pielūdzējiem!). Bet tas neatceļ pamatpārliecību, ka Israēla izredzētība bija bez viņu paša nopelna un Dieva bezmaksas dāvana. Starp citu, tieši tas ir Jonas grāmatas nolūks. Mēs parasti skatāmies uz šo grāmatu no modernās misijas viedokļa, ka misionārs tiek sūtīts pasludināt Dieva vārdu pagānu tautai. Bet, tas tā nemaz nav, jo Jona netika sūtīts sludināt pestīšanas vēsti, bet gan Dieva sodu Ninīvei. Stāsta galvenā doma ir citur: tas izsmej Jonas (un visa Israēla) šauro etnocentrismu, kas “atļāva” Dievam darboties tikai Israēlā un sūdzējās, ka Dievs pret tiem, kuri ir ārpus derības, izturas tāpat, kā pret tiem, kuri ir derībā. Jonas stāsts ir stāsts par Dieva žēlsirdību, kura nepazīst robežas, un kas, ironiski, ir pamats Jonas sūdzībām pret Dievu. Jon 4:2 “Ak, Kungs! Vai es to nesacīju, būdams vēl savā zemē? Tādēļ es steidzos bēgt uz Taršīšu! Es zināju, ka tu esi žēlīgs un līdzcietīgs Dievs, gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā, un ka tu atstājies no ļauna! Jona ir vienīgais “misionārs”, ko mēs zinām, kurš ļoti cerēja, ka viņa klausītāji neuzklausītu viņa nesto vēsti. Bet Dievs neļauj savai žēlatībai tikt sagrautai. Jonas stāsts ir aicinājums Israēlam ir atgriesties pie žēlsirdības, kas saskan ar Jahvi.

Jēzus kā Dieva žēlsirdības aģents

Tieši caur Jēzu no Nācaretes parādās Dieva neierobežotā līdzjūtība, kā misijas dimensija. Ir interesanti novērot, kā sauc tos cilvēkus, kuriem Jēzus parāda žēlsirdību. Viņi ir nabagi, akli, sakropļoti, spitālīgi, izsalkuši, tie, kuri raud, slimi, mazi, atraitnes, gūstekņi, tie, kuri ir noguruši un nes smagas nastas un tam līdzīgi. Tāpēc, ka Dievam ir līdzjūtība pret Israēlu un citiem, Jēzus salauž pierastos uzvedības kodus, parādot neierobežotu žēlsirdību atstumtajiem.

Mt. 9:36-38 Un, redzēdams ļaužu pūli, viņš iežēlojās par tiem, jo tie bija novārguši un pamesti kā avis, kurām nav gana. Tad viņš sacīja saviem mācekļiem: “Pļaujamā daudz, bet strādnieku maz, tādēļ lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš sūta strādniekus savā pļaujā.” Jēzus iežēlojas, un arī viņa mācekļiem tiek mācīts iežēloties.

Uzdevums Mt. 28:20 “tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis” ietver arī iežēlošanos pret tiem, kuri cieš. Ticība, kurā līdzjūtība un žēlsirdība ieņem centrālo vietu patiesi ir misionāla.

Liecība (martīrija)

No žēlsirdības un līdzjūtības rodas degsme. Oriģināli vārds „martīrija” nozīmē „dot liecību”, bet bieži to saista arī ar nozīmi „ciešanas” un „moceklība”. Misija nav triumfa pilns pasākums/projekts (enterprise). Pēc definīcijas, misija tiek darīta no vājuma pozīcijas. Piemēri:

Jes. 53. Kalps, kas cieš. Jo Israēls vēsturiski bija vājāks un nenozīmīgāks, jo pravieši vairāk spēja saskatīt savu misijas nozīmi pie citām tautām. Caur Viņa ciešanām daudzi atradīs pestīšanu. Nav brīnums, ka jau no kristīgās baznīcas iesākumiem, Kalps, kurš cieš, ir ticis uzskatīts par Jēzu no Nācaretes.
Jēzus, kā ciešanu Vīrs 10:45. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.” Viņa misija bija sevi iztukšot.
Arī Jēzus mācekļi bija kā viņu Meistars. d. 9:16 Es darīšu viņam redzamu, kas viņam mana vārda dēļ būs jācieš.” Un patiesi, visur, kur Pāvils sludina, rodas pretestība. No tā var izdarīt secinājumu: 2 Kor 2:17. Mēs neesam kā tie daudzie, kas tirgojas ar Dieva vārdu, mēs runājam no tīras sirds kā no Dieva – Dieva priekšā Kristū, Pāvils nenāk kā superapustulis, kas definē evaņģēliju kā triumfu. 2 Kor. 12:9 Un Kungs man sacīja: tev pietiek ar manu žēlastību, jo mans spēks top pilnīgs nespēkā. – Tādēļ es vislabprātāk lielīšos ar savu vājumu, lai Kristus spēks manī varētu iemājot. Šajā vēstulē Pāvils aizstāv savu kalpošanu un atslēgas idejas ir vājība, bēdas un ciešanas.

Ciešanas un bēdas ir normālas izpausmes apustuļa dzīvē, bet tiem, kuri domā par misiju tikai kā triumfu, „skandalon”(gr. val.) - piedauzība, klupšanas akmens. Grieķu valodā „liecinieks” – „martus” (Strong’s G3144). Bet gandrīz uzreiz, vārds “liecinieks” saņēma pievienoto vērtību un nozīmi agrīnajā draudzē, “martīrs”. Kāds, kurš apzīmogo savu liecību (Martyria) ar ciešanām, pat nāvi. Ap. d. 22:20 sniedz mums šādu apzīmogotu liecību: Kad tika izlietas tava liecinieka (martiros) Stefana asinis, es arī stāvēju klāt un biju vienis prātis ar tiem, kas viņu nogalināja, un sargāju viņu drēbes. Krucifikss nav tikai vienkāršs ornaments, kas attēlo kristietību. Drīzāk tas ir spēcīgs komentārs, kas dod Evaņģēlijam vispārējo pievilcību. Tiem, kuri to saņem, pieder ne tikai viņu misijas simbols, bet arī rokasgrāmata, kā to turpināt. Baznīctēvs Tertuliāns raksta: Semen est sanguis Christianorum. (Martīru asinis ir Baznīcas sēkla).

Dieva misija

Īstais misijas autors un uzturētājs ir Dievs. Tas it īpaši skaidrs Vecajā Derībā. Piemēram, termins Dieva kalps. Tas nav tas misionārs, kurš modernās misijas laikā ir devies sludināt evaņģēliju. „Misija” ir tas, ko Dievs dara Kalpam un caur Kalpu, nevis tas, ko Kalps dara. Misijai var ievērot divas raksturīpašības:

Dieva aktivitāte: Dievs atklāj savu godību. Caur Israēlu Dievs darbojas tautās. Bet, ja mēs liekam uzsvaru tikai uz Dieva aktivitāti, mēs kļūstam par fatālistiem, jo tad sanāk, ka cilvēkam vispār nav jāpiedalās.
Cilvēku aktivitāte: Cilvēks darbojas Dieva labā. Bet, ja mēs liekam pārlieku lielu uzsvaru uz šo, tad kļūstam fanātiķi un zeloti.

Grieķiski runājošie jūdu kristieši saprata šo radošo spriedzi un vienmēr to redzēja, kā Dieva darbu, kas darīts caur cilvēkiem. Rom. 1:16, Es nekaunos evaņģēlija: tas ir Dieva spēks pestīšanai ikvienam, kas tic, jūdam vispirms un arī grieķim. Daudzi aramiski runājošie kristieši turpretī ticēja, ka pagānu pestīšana notiks ar eshatoloģiska svētceļojuma uz Jeruzālemi palīdzību, kā vairāk likts uzsvars Vecajā Derībā. Vēsturiski ir bijušas kristīgās grupas, kas nepareizi saprastas predestinācijas dēļ arī ieņēma šādu pozīciju: Ja Dievs vēlētos glābt pagānus, Viņš to pats izdarītu. Ir misiologi, kuri iebilst pret Mt. 28:18-20 lietošanu, uzskatot, ka tiek likts pārāk liels uzsvars uz vārdu “ejiet”, kas gan ir tikai palīgvārds, un tā to padarot tikai par cilvēcīgu aktivitāti.

Dievs kā vēstures Dievs

Israēla reliģija ir vēsturiska reliģija. Dievam ir vēsture kopā ar savu tautu, un Viņš tos ved jaunā nākotnē. Dievs ir Dievs, kurš darbojas. Vecajā Derībā Dievs darbojas caur Israēlu. Israēla kaimiņu tautu reliģijas bija dabas reliģijas, kurās ir dabas cikli, kur ziema un vasara cīnās par mūžīgo uzvaru. Israēlā ticība ir saistīta ar pestīšanu, kaimiņu reliģijās – ar svētību. Bet Israēla Dievs ir tas, kurš glābj un tas kurš svētī.

Varam teikt, ka tikai patiesi vēsturiska reliģija var būt patiesi misionāla. Dievs patiesībā nav nemainīgs Dievs; Israēla (un arī Draudzes) vēsturē brīnums ir, ka Dievs atkal un atkal maina savas domas un nesoda cilvēkus, lai gan Viņš to ir paredzējis darīt. Vēsture ir konkrēta pēc definīcijas. Un mūsu Dievs nav filozofu un vai zinātnieku Dievs, bet gan Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs.

Arī pārejot uz Jauno Derību Dievs nemainās attiecībā uz pestīšanu. Pestīšana nāk caur jūdiem, caur Jēzu. Bet ticības vēsturiskā dimensija arī ietver, ka lietas nebeidzās ar Jēzus dzīvi un kalpošanu. Ar Viņa nāvi un augšāmcelšanos sākas jauna ēra misijas darbā. Lieldienas ievada beigu laiku. Un tas arī aicina Draudzi misijā. Vasarssvētkos Draudze kļūst par liecinieci. Dievs rada vēsturi un vada uz tās piepildījumu.

Izmantotā literatūra:

Bosch, David Jacobus. "Reflections on Biblical Models of Mission". No Landmark Essays in Mission and World Christianity, 3–16. American Society of Missiology Series 43. Maryknoll, NY: Orbis Books, 2009.

Bosch, David Jacobus. Transforming Mission: Paradigm Shifts in Theology of Mission. Sixteenth printing, August 2011. Maryknoll, NY: Orbis Books, 1991.