Viduslaiku misija 500. – 1500. g.
Šis posms, 500. – 1500. g., aptver garu laika periodu, salīdzinot ar vēlākajiem laika periodu sadalījumiem, taču, acīmredzami, misijas darba stratēģija šajā laikā ir samērā līdzīga. „Ārmisijas” lasītājiem tiek sniegts labs pārskats par tā laika misijas darbiniekiem un veidiem. Kā galvenie misionāri tajā laikā tiek pieminēti „vācu apustulis Vinfrids jeb Bonifācijs, īru Patriks, skotu Kolumba, normāņu Ansgars, slāvu Kirils un Metodijs”.[1]
Irbe mazliet tendenciozi apraksta šī perioda misijas veidu kā pasaulīgu ieroču lietošanu. „Pagānus vairs necentās pārliecināt un padarīt viņiem kristīgu ticību mīļu, bet uzspieda viņiem to ar varu. Šinī ziņā baznīca un valsts strādāja roku rokā”.[2] To darīja gan Kārlis Lielais, gan arī citi valdnieki. Bošs piemin gan „netiešos”, gan arī „tiešos” misijas karus, un ka atšķirība vienam no otra bija ļoti neliela.[3] Tomēr šim baznīcas misijas laikam nevar dot pilnīgi viennozīmīgu vērtējumu. Lesijs Ņūbigins (Lesslie Newbigin) norāda, ka ir viegli spriest no šodienas skatupunkta. Taču tajā laikā, kad antīkajā klasiskajā pasaulē beidzās garīgā „degviela” un sabiedrība vērsās pie baznīcas kā tādas, kas spēja saturēt pasauli kopā, nebija viegli ieraudzīt citu iespēju.[4] Arī Irbe to uzsver: „Tādu misionēšanas veidu nevaram atzīt par pareizu, bet nevaram arī to tikai nosodīt un visu viduslaiku misijas darbu nosaukt par rupju varmācību… Un, ja ieskatāmies dziļāki viņu [valdnieku] darbā, tad redzam, ka viņu gala mērķis nebūt nav bijis nodoms pagānu tautas apspiest un verdzināt, bet ka viņi patiesi vēlējušies tās pievest Kristus gara gaismai un līdz ar to tās padarīt par kultūras tautām”.[5] Galvenais secinājums ir, ka šajā laika posmā praktiski visa Eiropa kļūst par kristīgu, vismaz ārēji. Tajā pat laikā ļoti daudzās vietās Eiropā vienkāršā tauta tomēr piekopj senču pagānisma paražas.[6]
Kā daļa no šī laika posma tiek minēta islāma attīstīšanās un ar to saistītie krusta kari. Žurnāla lasītājiem ir iespēja uzzināt par Raimondu Lullu[7] kā vienu no pirmajiem misionāriem pie musulmaņiem.[8] Irbes skatījums par viņu ir ļoti pozitīvs. Arī Krēgs Otts (Craig Ott), Stīvens Strauss (Stephen J. Strauss) un Timotijs Tenents (Timothy C. Tennent) uzskata Lullu par vienu no ražīgākajiem viduslaiku autoriem par misiju.[9] Tajā pat laikā Bošs norāda, ka kaut arī Lulls nepieņēma ideju par musulmaņu un pagānu piespiedu pievēršanu kristietībai, viņš tomēr atbalstīja ideju par krusta karu kristīgās pasaules (angļu Christendom, latīņu corpus Christianum) ietvaros.[10] Normans Hauslijs (Norman Housley) savā rakstā norāda, ka tieši Lulla darbs par krusta kariem veicināja ideju par zemes atgūšanas krusta karu.[11]
Lasītāji uzzina arī par franciskāņiem un dominikāņiem Āfrikā, Ķīnā, Persijā un Indijā, kā arī vēlāk par Kolumba atklāto Ameriku.[12] Irbes noslēguma secinājums par šo laika posmu ir samērā skarbs: „Tomēr arī šai misijas darbā kopojās kristīgā mīlestība ar ārēju varu. Tieksme padarīt mežoņus – pagānus par kristīgas kultūras ļaudīm un svešu zemju un tautu iekarošanas kāre iet viduslaikos roku rokā.”[13] Šajā secinājumā var arī pamanīt kādus no ne pārāk vēlamajiem misijas motīviem,
[1] Kārlis Irbe, „MV. Viduslaiku misija no 500.-1500. g.,” Ārmisija 9 (1929): 131.
[2] Irbe, „Viduslaiku misija,” 129.
[3] Bosch, Tranforming, 222-225.
[4] Lesslie Newbigin, Foolishness to the Greeks: The Gospel and Western Culture (Grand Rapids, MI: Wm. B. Eerdmans Publishing Company, 1986), 100-102.
[5] Irbe, „Viduslaiku misija,” 130.
[6] Irbe, „Viduslaiku misija,” 131.
[7] Irbe šo vārdu raksta „Raimundus Lullus”.
[8] Irbe, „Viduslaiku misija,” 133.
[9] Craig Ott et al., Encountering Theology of Mission: Biblical Foundations, Historical Developments, and Contemporary Issues (Grand Rapids, Mich: Baker Academic, 2010), xxiv
[10] Bosch, Transforming, 219.
[11] Norman Housley, „The Crusading Movement 1274–1700,” in The Oxford History of the Crusades, ed. Jonathan Riley-Smith (Oxford: OUP, 1999), 259.
[12] Irbe, „Viduslaiku misija,” 133.
[13] Turpat.