Kristīgā misija pēc būtības ir misionāla. Kristietība nav vienīgā reliģija, kam ir misijas pārliecība. Tā šo ideju līdzdala ar islāmu un budismu, kā arī ar vairākām ideoloģijām, piem., marksismu. Misionāru reliģijas uzskata, ka viņiem ir dota absolūta patiesība, ko tad līdzdalīt citiem. Kristīgā ticība, piemēram, redz visas paaudzes uz zemes kā Dieva pestīšanas gribas objektus un uz tām attiecas Dieva pestīšanas plāns, jeb runājot Jaunās Derības valodu, uz tām attiecas Dieva valdīšana, kas sākās ar Jēzu Kristu, un tā ir paredzēta visām tautām, visai cilvēcei. Šī kristīgās ticības daļa nav tikai papildus pielikums, kristietība ir misionāra savā būtībā, vai arī tā noliedz savu būtību.
Misioloģija, kā kristīgās teoloģijas atzars, nav neieinteresēta vai neitrāla; tā mēģina skatīties uz pasauli ar perspektīvu, jautājot, kāda ir nodošanās kristīgajai ticībai. Tas gan nenosaka, ka nav nepieciešama kritiska domāšana. Patiesībā tieši kristīgās misijas dēļ un sapratnes par to, katru ideju un domu ir nepieciešams pārbaudīt un analizēt.
Līdz ar to mēs nedrīkstam iezīmēt misiju pārāk tieši un pārāk pašpārliecināti. Galu galā, kristīgā misija paliek nedefinējama. To nekad nedrīkst ielikt mūsu pašu šauro priekšstatu rāmjos. Galvenais, ko mēs varam izdarīt ir formulēt aptuvenus tuvinājumus, kas kristīgā misija varētu būt.
Kristīgā misija izsaka Dieva un pasaules dinamiskās attiecības, it īpaši, kā tas vispirms tika parādīts derībā ar Israēla tautu, un tad, galvenokārt, caur Jēzus no Nācaretes dzimšanu, dzīvi, nāvi, augšāmcelšanos un paaugstināšanu. Misijas teoloģiskais pamatojums vienīgi ir iespējams, ja mēs nepārtraukti raugāmies atpakaļ uz mūsu ticības pamatu: Dieva pašatklāsmi un paškomunikāciju Jēzū Kristū.
Pret Bībeli nedrīkst izturēties kā pret patiesību krātuvi, no kuras mēs kaut ko laiku pa laikam varam izvilkt. Nav nekādu nemaināmu un objektīvi pareizu „misijas likumu”, ko Rakstu ekseģēze (kritiska rakstu interpretācija, izskaidrošana) mums sniegtu un ko mēs varētu pielietot katrā situācijā. Mūsu misijas prakse nenotiek nepārtrauktā turpinājumā no Bībeles lieciniekiem. Tas ir kā samērā neviennozīmīgs pasākums, kas tiek veikts spriedzes kontekstā starp dievišķīgajām rūpēm un cilvēku apjukumu. Draudzes iesaistīšanās misijā joprojām paliek darbība ticībā bez jebkādām garantijām šeit uz zemes.
Visu kristīgo būtību var definēt kā misijas būtību. Jeb runājot Otrā Vatikāna koncila vārdiem „Draudze uz zemes savā būtībā ir misionāra” (Ad Gentes 2) Draudze kļūst par misionālu nevis ar universālu evaņģēlija pasludināšanu, bet caur evaņģēlija universālumu, ko tā pasludina.
Teoloģiski runājot „ārmisija” nav atsevišķa vienība. Draudzes misionālā daba nav tikai atkarīga no tās situācijas, kurā tā atrodas, bet tā sakņojas pašā evaņģēlijā. Gan ārmisijas, gan iekšmisijas pamatojums ir pestīšanas universālumā un Kristus valdīšanas nedalāmībā. Atšķirība starp iekšmisiju un ārmisiju nav jautājumā par principu, bet gan par apjomu. Līdz ar to vairs nepastāv uzstādījums, ka lai būtu īsts, patiess misionārs, tev ir jāšķērso sālsūdens. 20. gs. otrās puses pētījumi norāda, ka “ģeogrāfiskais mīts” ir sagrauts un arī Eiropa ir kļuvusi par misijas lauku.
Domājot par misiju ir jāizšķir starp misiju (angļu val. mission, vienskaitlis) un misijas darbiem (angļu val. missions, daudzskaitlis).
- Misija (mission) galvenokārt attiecas uz Missio Dei (Dieva misija), kas nozīmē Dieva pašatklāsmi, Dieva dabu un aktivitāti, kas ietver gan Draudzi, gan pasauli. Dievs kā Tāds, kurš mīl pasauli. Dievs, kurš ir iesaistīts ar pasauli un iesaistīts tajā. Draudzei ir privilēģija piedalīties Dieva misijā. Missio Dei deklarē labo vēsti, ka Dievs ir “Dievs priekš cilvēkiem”.
- Misijas darbi (missions, missiones ecclesiae) ir Draudzes misijas darbi, dažādas īpašas formas, kas ir saistītas ar konkrētiem laikiem, vietām un vajadzībām, lai piedalītos Missio Dei.
Misijas uzdevums ir tik saskaņots, dziļš un plašs, kā cilvēka dzīves vajadzības. Dažādas misijas organizācijas jau kopš 1950tiem gadiem ir formulējušas misijas darbu kā „visa Draudze nes visu evaņģēliju visai pasaulei”. Cilvēki dzīvo integrētu attiecību sērijās. Līdz ar to mēģinājums atdalīt garīgo vai personīgo jomu no materiālās vai sociālās ir aplama antropoloģija vai socioloģija.
Misija ietver evaņģelizāciju kā vienu no tās būtiskām dimensijām. Evaņģelizācija ir Kristus pestīšanas pasludināšana tiem, kuri netic Viņam, aicinot viņus uz grēku nožēlu un atgriešanos, pasludinot grēku piedošanu un aicinot viņus kļūt par dzīviem locekļiem Kristus kopienā šeit uz zemes un sākt kalpošanas dzīvi citiem Svētā Gara spēkā.
Draudze misijā var tikt aprakstīta kā sakraments un zīme.
- Tā ir kā zīme, simbolizējot norādi, simbols un piemēru jeb modeli.
- Tā ir kā sakraments, simbolizējot vidutāju, pārstāvniecību un gaidas. Mēs nearam teikt, ka tā ir identiska ar Dieva valstību tagad, bet nav tā, ka tās nav saistītas. Dzīvot radošā spriedzē, kur vienlaicīgi, mēs esam aicināti būt ārā no pasaules, bet tajā pat laikā sūtīti turp. Tā ir izaicināta būt Dieva eksperimentālajam dārzam šajā pasaule, kā daļa no Dieva valdīšanas, kurai kā apsolījums ir doti pirmie Gara augļi. (Rom. 8:23).
19. gadsimtā aizsākās protestantu misijas Lielais gadsimts, kur galvenie misijas akcenti bija došanās palīgā pagāniem (Apd 16:9), Kristus atnākšanas veicināšana (Mt 24:14), sociālais evaņģēlijs (Jņ 10:10) un paklausība Jēzus pavēlei jeb Lielais uzdevums (Mt 28:18-20). 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā tieši paklausība pavēlei kļuva par galveno misijas teoloģisko pamatu.
Kopš 20. gadsimta vidus misija tiek definēta kā Dieva Dēla darbs, kas saistās ar missio Dei paradigmu.
Šodien galvenais uzsvars vairs nav uz paklausību pavēlei, bet ir balstīts Trīsvienīgā Dieva misijā (missio Dei) un Viņa Baznīcas iespējā piedalīties Dieva ciešanās un godībā kā svētceļniekiem un priesteriem uz šīs zemes.
Izmantotā literatūra:
- Bosch, David Jacobus. Transforming Mission: Paradigm Shifts in Theology of Mission. Sixteenth printing, August 2011. Maryknoll, NY: Orbis Books, 1991.