Iepriekšējā daļā bija iespēja lasīt par misijas motīviem Bībelē. Tiem vajadzētu pārliecināt ikvienu par misijas darba nepieciešamību. Tagad mēs apskatīsim kādus motīvus, kas ir bijuši misijas virzītāji vēstures gaitā, bet ne vienmēr šie motīvi ir bijuši labi un balstīti Svētajos Rakstos. Tos tad sauksim par „netīriem” jeb apšaubāmiem motīviem. Un šeit nu latviešiem ir iespēja „mazgāt rokas nevainībā”, jo vairākus motīvus mums nav bijusi iespēja realizēt vēsturiskās situācijas dēļ. Bet, droši vien, ja Latvija tajā laikā pastāvētu kā valsts un latviešiem būtu bijusi lielāka brīvība kaut kur doties, gan jau arī mēs būtu darījuši to pašu.
Motīvi, ko mēs sauktu par netīriem jeb apšaubāmiem, ir tādi, kas vai nu nesaskan ar misijas biblisko sapratni vai arī kaut kādā veidā traucē misijas mērķim. Ne visi motīvi, kas tiek uzskatīti par apšaubāmiem, tādi ir pēc būtības. Bet to var viegli sajaukt. Tāpat, kādi no šiem motīviem iepriekšējās paaudzēs nemaz netiktu uzskatīti par apšaubāmiem. Ja mēs paskatāmies uz tā laika vēsturisko kontekstu, tie var palikt saprotami. Aplami motīvi ir bijuši jau kopš pašas Draudzes sākuma. Fil. 1:15, 17-18. Ir tādi, kas sludina Kristu skaudības un sāncensības dēļ, bet citi – no labas gribas. bet tie pirmie sludina Kristu nevis ar šķīstu nolūku, bet gan sāncensības mudināti, domādami, ka tā viņi, man atrodoties cietumā, vairos manas ciešanas. Kā tad ir? Es priecājos, ka jebkurā gadījumā – vai nu ar blakus nolūku, vai patiesi – tiek pasludināts Kristus. Bet Kristus tiek sludināts.
Kulturālais motīvs jeb „augstākas” kultūras ieviešana pie iedzimtajiem
Civilizācija un Rietumu kultūras izplatīšana ir tikusi uzskatīta ar misijas darba uzdevumu lielākajā misijas vēstures laikā. Tas it īpaši tā bija 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā. Civilizācijas uzdevums tika uzskatīts par morālu pienākumu. Lielāko laika daļu, kas tiek uzskatīts par Corpus Christianum ēru, no 4. gs. līdz 18. gs., Rietumu Baznīca tika saistīta ar Rietumu kultūru. Tā kā tā bija impērijas reliģija, tad paplašinoties impērijai, paplašinājās kristietības teritorija. Bija laiks, kad piespiešana tika uzskatīta par likumīgu kristietības izplatīšanas veidu.
Paši misionāri gan ļoti bieži bija patiesi norūpējušies par visu cilvēku vienā veselumā. Ne tikai par viņu dvēseli, bet arī par viņu dzīvi. Civilizācija bieži tika uzskatīta par priekšnoteikumu pestīšanai. Vēl jo vairāk, tika uzskatīts, ka ir morāls pienākums paaugstināt dzīves līmeni “mežoņiem”, ļaujot arī viņiem dalīties ar Rietumu kultūras augļiem.
Samērā bieži misionāri sastapās ar milzīgu nabadzību, analfabētismu un tradicionālām praksēm, kā verdzība, atraitņu sadedzināšana, dvīņa nogalināšana, ko nevarēja ignorēt. Rietumu civilizācija, domājot par izglītību, likumdošanu, cilvēktiesībām, valdību, morāli, darba ētiku, un dzīvesveidu, tika uzskatīta par vienīgo cilvēcīgo alternatīvu. Populārie stereotipi, ka misionāri ir sagrāvuši kultūras, ir jālīdzsvaro ar vēsturiskiem faktiem. Caur šo civilizāciju tika izdarīts arī ļoti daudz laba. Mēs nedrīkstam pazaudēt skatījumu uz to pozitīvo mantojumu attiecībā uz starprasu attieksmēm, izglītību, pilsoņu sabiedrību un koloniālo reformu. Daudzi misionāri iestājās pret imperiālismu, izgaismoja ļaunprātīgu izmantošanu, un cīnījās par vietējo cilvēku tiesībām.
Kultūras pārākuma motīvi un attieksmes joprojām pastāv misijas darbā šodien caur neokoloniālismu izglītības un ekonomikas jomās. Daži šodien redz misijas darbu, kā veidu, kā panākt demokratizāciju vai kā stāties pretī radikālā islāma draudiem. Daudzi īstermiņa un ilgtermiņa misionāri skatās uz vietējām kultūrām ar augstprātīgu laipnību. Bieži viņi sajauc Rietumu kultūru ar kristīgām pamatvērtībām; viņi veicina (ar nolūku, vai neapzināti) materiālistisku pasaules uzskatu, individuālismu un sacensību, un neatlaidīgi aizstāv savas nosūtošās valsts politiku. Bet Rietumu misionāri nav vienīgie, kuri ir vainīgi par šādu attieksmi. Atkal no jauna ir jāatklāj Pāvila attieksme 1. Kor. 2:2-3 Es apņēmos pie jums citu neko nezināt kā vien Jēzu Kristu, krustā sisto. Nespēkā, ar lielām bailēm un drebēšanu es ierados pie jums.
Imperiālistu motīvs jeb “iedzimtos” pārvēršana par koloniālās autoritātes paklausīgiem subjektiem
Agrīnās protestantu misijas pūles bieži bija saistītas ar Anglijas un Nīderlandes koloniālajām interesēm. Piem., Anglikāņu misija pie indiāņiem koloniālajā ērā tika uzskatīta gan kā mērķis stāties pretī Romas katoļu Baznīcai, gan arī franču ietekmei reģionā. Valdība uzskatīja, ka, lai varētu kontrolēt indiāņus, kristianizācija ir vērtīgāka un lētāka, nekā militāras darbības.
Augstprātīgā žēluma motīvs
Ir ļoti trausla atšķirība starp patiesu (cieņpilnu) līdzjūtību un augstprātīgu žēlumu. Misionāri uz mājām sūtīja ziņas par jaundzimušo nogalināšanu, atraitņu dedzināšanu, kanibālismu un citām šausmām. Šie ziņojumi bija pietiekoši patiesi, bet dažkārt padarīti pārāk sensacionāli, atklājot nelīdzsvarotu un cilvēcību atņemošu veidu. Paralēli šai žēluma sajūtai bija neizrunātais pieņēmums, ka Rietumu misionāri ir vienīgā cerība šīm nožēlojamām dvēselēm. Ap. d. 16:9 “Celies pāri uz Maķedoniju un palīdzi mums!” bieži tika citēts un parādīts, kā bezpalīdzīgie un nožēlojamie mežoņi meklē draudzi (Rietumos), kas nāks un viņus glābs.
Askēzes motīvs
Askēzes motivācija misijā parādās, kad misijas kalpošana tiek meklēta kā veids, kā tuvoties Dievam, caur sevis aizliegšanu, grēku nožēlu un upuri. Misija tad kļūst par personīgās izaugsmes, pestīšanas ceļu vai arī veidu, kā pieaugt garīgi. Misijas darbs bieži ietver upuri un ciešanas, līdz ar to nav brīnums, ka askēzes motīvi bieži motivē misiju. Klosteru kustība atklāj askēzi vislabāk. Ķeltu misionāri Viduslaikos bija misijas modelis, ko atkārtot. Viņi bija žēlsirdīgi, līdzjūtīgi, atklāja Kristus raksturu un pieauga Kristus līdzībā. Bet ķeltu mūki bija askētiskāki par citiem mūku ordeņiem. Ķeltu ceļojumiem pamatā nebija misijas mērķis, bet gan askētiska bezpajumtniecība. Mūki devās ceļā, lai izpildītu daļu no gandarīšanas un savas pestīšanas dēļ. Šāds svētceļojums, bieži saukts par zaļo vai balto martīriju, tika uzskatīts par augstāko askēzes formu. Tā rezultātā svētceļojums un misija kļuva par sinonīmiem.
Askēzes motīvi ir sastopami arī starp protestantu misionāriem, bet ar dažādām niansēm. Mēs varam arī domāt par to, cik lielas domas par askēzes motīviem bija tiem misionāriem, kuri 19. gs. devās uz gandrīz drošu nāvi tropiskajā Rietumāfrikā, ņemot līdzi savu zārku kā mantu lādi.
Romantiskais motīvs jeb vēlēšanās doties kaut kur tālu pie eksotiskiem cilvēkiem
Agrīno reformatoru arguments pret misijas darba vajadzību tika balstīts baznīctēva Eisēbija idejā, ka Lielais Uzdevums tika izpildīts caur apustuļiem. Bet daudzo atklājumu laikā parādījās ziņojumi no pasaules apceļotājiem, kas apstiprināja, ka, ja arī Evaņģēlijs ir aizceļojis līdz pasaules galam, tad no tā ir palikušas maz liecību lielākajā pasaules daļā. Tas, kopā ar Rietumu koloniālo un tirdzniecības apmetņu nodibināšanu, kristiešiem atnesa realitāti par pasauli bez Kristus.
Kapteiņa Džeimsa Kuka stāsti par “cēlo mežoni” un Deivida Livingstona stāsti par Āfriku radīja apetīti tiem, kuriem patīk piedzīvojumi. Arī pēc Otrā Pasaules kara daudzi bijušie ASV karavīri devās atpakaļ kā misionāri, jo bija redzējuši postu un vajadzības. Tāpat vēlāk raksti par Dzelzs priekškaru un islāmu ir izaicinājuši jaunus misionārus.
Mēs varam uzdot jautājumus pārdomām. Vai šie vienkārši ir līdzekļi, ko suverēnais Kungs lieto, lai veicinātu izpratni un mobilizētu misionārus? Vai misionāru motivācija kļūst atkarīga no jaunākajiem ziņu virsrakstiem – jo dramatiskāk, jo motivējošāk? Tā vēlme rast personīgo piepildījumu vai vēlme pēc piedzīvojumiem var aizklāt rūpes par kalpošanu tur, kur vajadzība ir vislielākā. Šodien var atrast daudzus piedāvājumus “misijas piedzīvojumiem”. Protams, nav lielāka piedzīvojuma, kā kalpot Dievam, it īpaši starpkultūru situācijā. Tomēr, piedzīvojums, lai meklētu personīgo pieredzi, pats par sevi ir apšaubāms misijas motīvs.
Pašrealizācija un personīgā pieaugšana
Viens no šodien visbiežākajiem un spēcīgākajiem motīviem, kas pāris paaudzes atpakaļ būtu bijis pilnīgi neiedomājams, ir pašrealizācija. Cilvēki, kuri ir ieinteresēti misijas kalpošanā meklē iespējas, kas dos viņiem lielāko personīgā piepildījuma sajūtu. Daļēji tas ir saistīts ar lielāku uzsvaru uz garīgajām dāvanām, bet vēl vairāk ir saistīts ar individuālismu un patērētāja mentalitāti, kas ir tik liela daļa no Rietumu kultūras. Mēs patiesi varam piedzīvot piepildījumu, kad lietojam savas dāvanas un talantus Dieva godam. Bet šī patiesā vēlme var kļūt par otršķirīgu, un lielāka interese var būt pašieinteresētos personīgā piepildījuma meklējumos.
Tradicionālie misionāri uzskatīja, ka viņi ir misionāri vispirms, un tad skolotāji, evaņģēlisti vai speciālisti. Ja bija nepieciešams, viņi uzņēmās uzdevumus, kas neatbilda viņu vēlmēm vai prasmēm. Šodien nemaz nav neparasti, ja misionāri pieprasa kalpot specifiskās lomās, kas der viņu prasmēm un interesēm, un pietiekoši daudzi ir pārtraukuši savu kalpošanu, kad tas nebija iespējams.
Draudzes un indivīdi meklē iespējas, kas ne tikai kalpos tiem, kuriem viņi dodas kalpot, bet arī dos kādu labumu pašiem dalībniekiem un arī sūtošajām draudzēm. Šo mērķi bieži realizē caur īstermiņa misijas braucieniem. Ļoti reti ir īstermiņa misijas braucienu sludinājumi, kur nav teikts, ka šis brauciens izmainīs dalībnieka dzīvi vai sniegs kādu citu labumu.
Varbūt šo uzreiz nevajag atmest? Šādas programmas ir labi domātas. Bet motivācija, it īpaši jauniešiem, varētu būt jaukta. Tomēr arī Pāvils runā, ka viņš kalpo, bet domā par balvu un vainagu, ko saņems. 1. Kor. 9:23-25 Bet to visu es daru evaņģēlija dēļ, lai būtu pie tā līdzdalīgs. Vai tad jūs nezināt, ka skriešanas sacīkstēs visi gan skrien, bet godalgu saņem tikai viens? Skrieniet tā, lai jūs saņemat godalgu. Ikviens, kas piedalās sacīkstēs, atturas no visa cita: to viņi dara, lai saņemtu iznīcīgu vainagu, bet mēs – neiznīcīgu. Pašinterese līdz ar to nav pilnīgi izslēgta kalpošanā. Bet Pāvils runā par kalpošanu, kā upuri. Fil. 2:17 Bet, ja arī manas asinis tiek izlietas par ziedojumu upurēšanā un jūsu ticības kalpošanā, es priecājos un esmu priecīgs līdz ar jums visiem.
Baznīcas/eklezioloģiskais motīvs jeb vēlme eksportēt savu konfesiju vai baznīcas kārtību
Pirmajos gadsimtos kristietība bija minoritātes kustība, ar minimālu Draudzes struktūru un vēl jo mazāku tiešu publisko ietekmi. Bet, kad kristietība kļuva par Romas impērijas oficiālo reliģiju, Draudze pieauga struktūrā un politiskajā ietekmē, mainījās arī sapratne par Draudzes būtību un par tās misiju. Draudze kļuva par spēcīgu institūciju, kas bija saistīta ar valsti. Liela daļa Viduslaiku misijas darba ir saistīta ar šīs pasaules varas un Draudzes ietekmes paplašināšanu. Tajā laikā sapratne bija, ka Baznīca un Dieva Valstība ir viens un tas pats.
Protestantu baznīcās Baznīcas vara un ietekme tika saskatīta nedaudz savādāk. Vācieši un skandināvi parasti bija luterāņi, holandieši bija reformētie, angļi – anglikāņi, skoti – presbiteriāņi utt. Bija arī daudzas minoritāšu grupas – menonīti, baptisti, kvēkeri, radikālie piētisti. 18. gs. tika veidotas misijas biedrības, kas pārsvarā bija nekonfesionālas un varbūt tikai attāli saistītas ar kādu konfesiju. Un pat konfesionālās misijas biedrības bija atvērtas un ekumēniskas. Bet 19. gadsimtā sāk veidoties konflikti starp misijas biedrībām. Draudzēm, kas tika veidotas misijas laukā, tika dots ļoti maz brīvības un pašizpausmes jeb kontekstualizācijas. Bieži vien tās kļuva par savu sūtošo draudžu/konfesiju kloniem. Dažkārt gadījās pat tā, ka starpkonfesionālās misijas organizācijas, kas savā mītnes zemē izvairījās no jebkuras konfesijas, misijas laukā izveidoja ļoti spēcīgas konfesionālas asociācijas.
Tā rezultātā, protams, radās milzīgs apjukums. Beigās tika pieņemtas pieklājīgas vienošanās starp misiju aģentūrām, lai izvairītos no sacensības un apjukuma. Visi piekrita sadalīt zemi atbildības teritorijās un katra misijas aģentūra vai konfesija bija atbildīga par kādu konkrētu teritoriju. Šādas vienošanās kopumā tika ievērotas, bet daudzējādā ziņā tās bija nepraktiskas. Robežas bieži vien bija patvaļīgas un vienā zemē bieži bija vairākas konfesijas.
Pēdējos laikos misijas aģentūras daudz labāk sadarbojas ar vietējām draudzēm un viena ar otru. Tomēr, konfesionālais lepnums, sava karoga celšana, un avju zagšana ir un turpina būt problēma domājot par misijas motīviem. Dažkārt sacensība par misijas finansējumu ir radījusi spiedienu ziņot par panākumiem evaņģelizācijas un draudžu pieaugšanas jomā. Vistalantīgākie vietējie darbinieki bieži tiek pārvilināti no vienas organizācijas otrā. Atjaunotnes grupas apgalvo, ka eksistējošās draudzes ir mirušas vai nepilnīgas. Eksistējošās draudzes vai misijas darbs tad sajūt apdraudējumu un sāk aizstāvēties. Tomēr sacensība starp draudzēm un misijas organizācijām ir pilnīgi pretēja Jēzus lūgšanai Jņ. 17:21 lai visi būtu viens, itin kā tu, Tēvs, manī un es tevī, tā lai arī viņi būtu mūsos; lai pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis.
Ar dzimumu saistīti motīvi jeb sievietes misijas darbā
Tikai pēdējās desmitgadēs sievietēm Rietumu draudzēs ir parādījusies nopietna iespēja būt garīgā kalpošanā un vadībā. Viktorijas laika Lielbritānijā vidusšķiras sievietēm bija ļoti ierobežotas nozīmīgas karjeras iespējas. Vai nu laulība un mātes loma, vai arī izsmalcināta, nabadzīga un laiska vecmeitas dzīve bija iespēja daudzām sievietēm. Misijas kalpošana atvēra durvis nepieredzētai sieviešu kalpošanai un vadībai. Šis motīvs ir pielikts pie nepiemērotiem tikai tāpēc, ka tas nebūtu pietiekams, ja to apskatītu izolēti no pārējās situācijas. Organizētajā Baznīcā mājās sievietēm bija ļoti ierobežota loma, tajā pat laikā cilvēki aptvēra, ka ir nepieciešami misionāri, lai dotos pasaulē, līdz ar to draudžu vadītāji kļuva atvērtāki šai idejai. Protestantu misijā, jau no paša sākuma sievietēm bija ievērojama loma. Sākumā kā aizlūdzējām, misijas atbalstītājām un finanšu līdzekļu vācējām. Sākotnēji sievietēm vienīgā misionāra loma bija būt par misionāra sievu. Bet ar laiku tas mainījās.
Bet šāda iespēja prasīja arī augstu cenu – dzīvošanu grūtos sadzīves apstākļos, sabojātu veselību, bērnu zaudēšanu, spontānos abortus un arī pāragru nāvi. Līdz ar to, šo motīvu nevar tikai saistīt ar personisko pašpiepildījumu. 20. gs. pirmajās dekādēs misionāru sieviešu bija divreiz vairāk par vīriešiem. Pašlaik sieviešu ir par 11% vairāk, nekā vīriešu misijas kalpošanā. Tas var būt saistīts ar to, ka sievietēm ir lielākas kalpošanas iespējas, kā arī darba iespējas savās mītnes zemēs.
Kā jau tika minēts sākumā - daļa no šiem motīviem tiktu uzskatīti par apšaubāmiem jebkurā gadsimtā, bet kādi ir mainījuši savu nozīmi. Tāpat, daži no šeit minētajiem, ne vienmēr ir apšaubāmi, tad atkarīgs no kopējā konteksta. Bet katram, kurš domā par misijas darbu un kurš arī jau ir iesaistīts misijas kalpošanā, ir iespējas pārbaudīt savu sirdi un savu motivāciju.
Izmantotā literatūra:
- Bosch, David Jacobus. Transforming Mission: Paradigm Shifts in Theology of Mission. Sixteenth printing, August 2011. Maryknoll, NY: Orbis Books, 1991
- Ott, Craig, Stephen J. Strauss, Timothy C. Tennent, un A. Moreau. Encountering Theology of Mission: Biblical Foundations, Historical Developments, and Contemporary Issues. Encountering Mission edition. Grand Rapids, Mich: Baker Academic, 2010
-
Verkuyl, Johannes. Contemporary Missiology: An Introduction. Wm. B. Eerdmans Publishing Company, 1978.
-
Cahill, Thomas. How the Irish Saved Civilization: The Untold Story of Ireland’s Heroic Role From the Fall of Rome to the Rise of Medieval Europe. 1st edition. New York: Anchor, 1996.