Ne visi misijas motīvi ir slikti jeb nederīgi. Šeit minēti kādi no motīviem, kas vadīja misionārus misijas darbā, ko varam uzskatīt par piemērotiem motīviem.

Personīgās pestīšanas un līdzjūtības motīvs

Šis motīvs uzsver personīgā lēmuma un nodošanās vērtību, bet līdz ar to tas mēdz samazināt Dieva valdīšanu garīgi un individuāli uz pestīto dvēseļu kopējo summu.

Līdzjūtība un žēlsirdība ir mūsu Dieva, kurš ir misionārs, iezīme, jo “Viņš tik ļoti mīlēja pasauli, ka sūtīja savu Dēlu.” Jņ. 3:16. Un varam lasīt vēl vairāk par Jēzu. Jēzu aizkustināja cilvēku fiziskās un garīgās vajadzības.

Līdz ar to var sagaidīt, ka kristieši sekojot Jēzus piemēram arī tiks motivēti misijas darbam tajā pašā līdzcietībā un žēlsirdībā. Šai žēlsirdībai ir gan īslaicīga, gan mūžības dimensija: līdzjūtība cilvēku fiziskajām, sociālajām un emocinālajām grūtībām, un līdzjūtība cilvēku pazudušajam stāvoklim, esot atdalītiem no Kristus un saņemot Dieva mūžīgo sodu.

Dvēseļu pestīšana ir bijusi absolūti centrālā tēma protestantu misijas vēsturē. Bieži vien sprediķos varēja klausīties par vīzijām, kur neskaitāmi neticīgo pulki iet bojā mūžīgā ugunī atdalīti no Kristus. Tika izdarīti aprēķini, cik cilvēki iet pazušanā katru gadu, mēnesi, dienu un minūti. Jāuzmanās, lai līdzjūtības un žēlsirdības motīvs nekļūst antropocentrisks. Nedrīkst pārāk daudz skatīties uz cilvēku vajadzībām, bet gan vairāk uz Dieva plānu, pavēli un mīlestību.

Kristus mīlestība

2. Kor. 5:4 Kristus mīlestība liek mums atzīt. Ir vairāki veidi, kā saprast šo frāzi.

• Kristus mīlestība uz neticīgo: Man ir jāpieved neticīgais pie Kristus mīlestības atziņas.
• Kristus mīlestība uz citiem, kas tiek parādīta caur ticīgo: Kristus izlej savu mīlestību uz citiem manā sirdī; tādēļ es kalpoju.
• Kristus mīlestība uz ticīgo: tādēļ, ka Kristus mani mīl, es pateicībā kalpoju.
• Ticīgā mīlestība uz Kristu: tāpēc, ka es mīlu Kristu, es kalpoju.

Rakstu vietas konteksts runā par Kristus pestījošo un salīdzinošo darbu, līdz ar to derīgāki šķiet pirmie divi skaidrojumi. Bet Pāvils arī piemin, ka Kristus nāves dēļ mēs nedzīvojam sev, kas tad padara iespējamus arī pārējos divus skaidrojumus.

Līdz ar to, tāda Dieva mīlestība un mīlestība uz Dievu, kā motivācija kalpot, ir milzīgā kontrastā ar citām reliģijām.

Paklausība Kristus pavēlei

Paklausība Lielajam Uzdevumam “Ejiet...” ir droši vien visacīmredzamākā, ja ne vis piespiedošākā misijas motivācija. Jēzus deva mācekļiem, un savai Draudzei mandātu iet un sludināt. 17. gs. ideja, ka šis uzdevums ir piepildīts caur apustuļiem, sāka izplēnēt. Bet interesanti ir tas, ka Kristus pavēle nebija būtiska līdz daudz vēlākam laikam. Sākotnēji bija sapratne par izredzētību, kur pats Dievs nolemj, kas tiks glābts un kas nē (17. gs. puritāņu reformatori). Metodisti, no otras puses, noraidīja kalvinismu, un juta, ka predestinācijas doktrīna atņem misijas motivāciju. Metodistiem žēlsirdība bija primārais motīvs.

Paklausība pavēlei sākas ar Viljamu Keriju. Līdz ar to varam uzskatīt, ka pavēle bija primārais Kerija motīvs. Bet vienkāršais fakts, ka Lielais Uzdevums nav atkārtots nevienā no vēstulēm, un pavēle sludināt Evaņģēliju neparādās nekur citur JD, mēs varam pieņemt, ka tikai “plika” paklausība nav primārā bibliskā motivācija misijai.

Un tomēr mēs dzirdam, ka apustulim Pāvilam ir uzdevums, ka viņam ir uzticēts Evaņģēlijs. Rom 1:14 Es esmu parādnieks gan grieķiem, gan barbariem, tiklab gudriem, kā nesaprātīgiem; Gal. 2:7 Tieši otrādi, redzēdami, ka man uzticēta evaņģēlija sludināšana pie neapgraizītajiem tāpat kā Pēterim pie apgraizītajiem. Tas var būt saistīts ar viņa īpašo aicinājumu kā pagānu apustulim. Bet šodien Draudzē valda sapratne, ka misija ir tāds brīvprātības princips. Dažas draudzes ir vērstas uz misiju (t.i., tā ir viņu daļa), bet citas nav. Misijas darbs ir tikai vēl viena ailīte draudzes budžetā, īstermiņa misijas brauciens – tikai vēl viens ieraksts kalendārā. Misijas kalpošana tiek aprakstīta tikai kā iespēja tiem, kuriem ir īpaša interese. Šāda domāšana nesaskan ar Jēzus doto uzdevumu. Paklausība varbūt nav pats cienījamākais motīvs, bet tas tomēr aicina visu Draudzi būt atbildīgiem Evaņģēlija pārvaldniekiem, ar nepārprotamu uzdevumu no Kunga.

Dieva aicinājums vai iekšējs mudinājums

Visu paaudžu laikā Dieva aicinājuma vai iekšēja pamudinājuma sajūta ir bijusi spēcīga motivācija. Tas var nākt caur pārdabisku vīziju, līdzcietības nastu, Kristus mīlestības sajūtu, vai citādā veidā. Personīgās liecības bieži apraksta šādu mudinājumu kā nastu, kā piespiešanu, kā kaut ko pret cilvēcīgo saprātu, vai kā burtiski neiespējamu pretoties. Šai motivācijai nav tikai vispārēja sapratne par vajadzību vai uzdevumu, bet tieša pārliecība, par Dieva gribu kā indivīdam. Pāvils bieži tiek minēts kā Bībeles piemērs (Ap. d. 9, 13, 16).

Personīgais misijas aicinājums līdz pat nesenam laikam tika uzskatīts par ļoti būtisku, lai varētu kalpot evaņģēliskajā misijas kalpošanā. Tradicionāli misijas aģentūras kandidātiem ir prasījušas aprakstīt “aicinājumu” misijai. Kaut gan parasti nav konkrētas gaidas, kā šim aicinājumam jāizskatās, ja kandidāts nevar ar pārliecību izteikt šo aicinājumu, tad viņš parasti tika noraidīts.

Ekstrēmi un romantiski uzskati par aicinājumu var būt traucējoši vismaz divos veidos:

• Daudzi, kuri ir patiesi aicināti un ir sajutuši Dieva vadību, atturas no misijas kalpošanas, jo nav saņēmuši dramatisku aicinājumu – kā zibeni no skaidrām debesīm.
• Citi, kas ir saņēmuši aicinājumu ir cietuši no nepanesamas neizdošanās nastas un ar sava aicinājuma nodevības sajūtu, kad viņi ir devušies mājās no misijas kalpošanas nevis nāves vai pensijas dēļ, bet citu iemeslu dēļ.

Šodien misijas aģentūras kandidātiem vērtē ne tikai aicinājuma sajūtu, bet arī viņa garīgās dāvanas, kalpošanas vēsturi, personiskās īpašības, emocionālo stabilitāti, komandas garu utt. Šīs lietas palīdz, ja tās pareizi lieto.

Doksoloģija: Dieva godība

Jau runājām, ka misijas augstākais motīvs ir Dieva godība: Evaņģēlijs ir jānes tautām, lai Dievam būtu slavētāji no visām ciltīm un valodām. Līdz ar to šis motīvs var tikt pārvērsts par augstāko motivāciju. Dieva godība bija centrālā Sv. Benedikta regulā, kas vadīja benediktīniešu klosteru dzīvi, kalpošanu un misijas darbu agrīnajos viduslaikos. Šī doksoloģijas motivācija bieži bija saistīta ar  teokrātisko motivāciju, līdz ar to īpaši prominenta starp puritāņiem un ASV misijas vadītājiem. Šī motivācija sāka pazust ap 1810. g., kad, ironiski, sāka attīstīties evaņģēliskā misijas kustība.

Nesenos laikos Džona Paipera raksti ir atkal no jauna aizdedzinājuši šo ideju. Misijas darbs eksistē tāpēc, ka pielūgsme neeskistē. Pielūgsme ir misijas darba degviela un mērķis.

Eshatoloģiskais motīvs

Eshatoloģija, Bībeles mācība par beigu laikiem un Jēzus Kristus otro atnākšanu, ir bijis spēcīgs motivators misijas darbā visā Baznīcas vēsturē. Eshatoloģija dod vēsturei nozīmīgumu, un misija tiek saistīta ar pestīšanas vēsturi. Misijas rezultāts nav atstāts gadījumam/sagadīšanās un nav atkarīgs no cilvēku veiksmēm vai neveiksmēm. Misija ir Dieva misija un tā necietīs neveiksmi. Draudze pasludina Evaņģēliju visām tautām.

Dažādi eshatoloģiskie motīvi:

• Mat 24:14, 13:10 Un evaņģēlijam vispirms ir jātiek pasludinātam visās tautās. Cerība un pārliecība, ka misijas uzdevums necietīs neveiksmi, bet uzvarēs.
• Eshatoloģiskā cerība pati par sevi ir motivācija, ka tā ir ārkārtīgi laba vēsts pasaulei, kurai ir ļoti maza cerība.
• Steidzamība: Pestīšanas vēsts ir jāpasludina pirms ir par vēlu. Uzsvars uz to, ka katrs cilvēks nostāsies Kristus soģa krēsla priekšā. Evaņģēlija vēsts jāsniedz pēc iespējas vairāk cilvēkiem pēc iespējas īsākā laikā.
• Misijas pasludināšana paātrina Kristus atnākšanu. Mt. 24:14, Mk. 13:10. Tad atbildība tiek uzlikta uz Draudzes, kas tad padara cilvēka pūles par galveno atslēgu.

Ir uzmanīgi jāpārbauda šie motīvi. Bez šaubām Jērs ir atpircis cilvēkus no visām ciltīm un tautām. (Jņ. atkl. 5:9; 7:9) Dievs piepildīs savus plānus savā laikā. JK aicina mūs arī strādāt, kamēr ir diena (Jņ. 9:4 Kamēr ir diena, mums jādara tā darbi, kas mani sūtījis; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt.); neviens nezina, kad Kristus nāks (Mt. 24:36, Bet to dienu vai stundu neviens nezina – nedz eņģeļi debesīs, nedz Dēls, vienīgi Tēvs.), bet mēs zinām, ka tad, kad Viņš nāks, būs tiesas diena (1. Tes. 1:10 un lai gaidītu no debesīm viņa Dēlu, ko viņš augšāmcēla no mirušajiem, – Jēzu, kurš mūs glābj no Dieva dusmām, kas nāks.). Dievs palēnina Kristus nākšanu, lai visi tiktu pestīti (2. Pēt. 3:9 Kungs nevilcina savu apsolījumu, kā daži domā, bet pacietīgi gaida uz mums, jo viņš negrib, ka kādi ietu pazušanā, bet grib, ka visi grēku nožēlā atgriežas.).

Dažādu iemeslu dēļ Draudze šodien ir zaudējusi šo steidzamības sajūtu par misiju un Kristus atnākšanu. Bet Lozannas vienošanās apstiprina: Mēs ticam, ka Jēzus Kristus atgriezīsies personīgi un redzamā veidā, spēkā un godībā, lai pabeigtu savu pestīšanu un tiesu. Šis Viņa atnākšanas apsolījums ir vēl viens pamudinājums evaņģelizācijai... Mēs ticam, ka šim laika periodam starp Viņa aiziešanu uz debesīm un atgriešanos ir jātiek piepildītam ar Dieva ļaužu misijas darbu, kas nedrīkst apstāties līdz pat beigām.

Vai misijas darbs spēj paātrināt Kristus nākšanu? Tas tomēr ir Dieva darbs. Ja Draudze nepildīs uzdevumu, nebūs tā, ka Kristus nenāks, bet gan Dievs atradīs citu veidu, lai piepildītu Viņa mērķus. Un Mt. 24:14 un Mk. 10:13 nav pavēle, bet gan pravietisks apgalvojums.

Pasaules evaņģelizācija ir centrāla Dieva nolūkiem šajā laikmetā. Misijas darbs dod vēsturei jēgu, kā progresu uz Kristus atgriešanos. Kristīgajā teoloģija un misioloģija nedrīkst evakuēt laiku no Dieva dotās nozīmes. Laiks – starp augšāmcelšanos un JK atnākšanu. Pāvilu motivēja apokaliptiskā vīzija un degsme par JK atnākšanu. Šai patiešām ir jābūt mūsu motivācijai, bet nevis, ka Dievs būtu atkarīgs no mums, bet tāpēc, ka mēs esm atkarīgi no Viņa, lai Viņš var piepildīt savus mērķus caur mums. Kas pievērš cilvēku skatu uz Dieva valdīšanu nākotnē, bet centošies steidzināt šīs galīgās valdīšanas sākumu, parasti nav interese par šīs dzīves vajadzībām.

Draudžu veidošanas motīvs

Šis motīvs liek uzsvaru un nepieciešamību sapulcināt nodevušos kopienā, bet parasti mēs identificējam draudzi ar Dieva Valstību.

Filantropijas motīvs

Caur šo motīvu Draudze tiek aicināta meklēt taisnību pasaulē, bet tas viegli vienādo Dieva Valstību ar uzlaboto sabiedrību.

19. gs. beigās pārliecība par miljonu nokļūšanu ellē bez Kristus sāka bālēt. Līdzjūtība galvenajās misijas aģentūrās aizvietojās ar dzīves standarta uzlabošanu, izglītības trūkuma mazināšanu un citā īslaicīgām vajadzībām. Evaņģēliskie tieši vēl vairāk uzsvēra pazudušo likteni.

Izmantotā literatūra:

• Bosch, David Jacobus. Transforming Mission: Paradigm Shifts in Theology of Mission. Sixteenth printing, August 2011. Maryknoll, NY: Orbis Books, 1991
• Lozannas vienošanās
• Ott, Craig, Stephen J. Strauss, Timothy C. Tennent, un A. Moreau. Encountering Theology of Mission: Biblical Foundations, Historical Developments, and Contemporary Issues. Encountering Mission edition. Grand Rapids, Mich: Baker Academic, 2010
• Verkuyl, Johannes. Contemporary Missiology: An Introduction. Wm. B. Eerdmans Publishing Company, 1978.