Reformatori un misija 16.-17. gadsimtā
Irbem nākas atzīt, ka „lielie reformatori Luters, Melanhtons, Kalvins un Cvinglijs misijas darba laukā tiklab kā nekā nav darījuši”.[1] Tam par iemeslu ir kalpojis teoloģiskais uzskats, ka pagāni paši ir vainīgi, jo ir nocietinājuši sirdis, jo misionāri jau ir bijuši pa visu pasauli. Līdz ar to vairāk nevienu misionāru nav jāsūta.[2] Kā izņēmums tiek minēts flāms Adrians Saravija (Hadrianus Saravia, 1532-1613), kurš sākotnēji darbojās kā reformētais (Gereformeerd) sludinātājs Antverpenē, bet vēlāk pievērsās anglikāņu baznīcai un bija teoloģijas profesors Londonā.[3] Autors citē Saraviju: „Kristus vārdi „Eita pa visu pasaule un dariet par mācekļiem visus ļaudis” nav teikti vienīgi apustuļiem un seno laiku kristīgiem, bet arī mums. Šais vārdos izteiktais uzdevums vēl nav piepildīts. Vēl ir tautas, kurām Kristus evaņģēlijs nav sludināts un tāpēc mums ar to jāgādā, ka misionāri tiek izsūtīti. Ja mēs to nedarām, tad pretojamies Kristus tiešai pavēlei”.[4] Šeit var redzēt vienu no galvenajiem motīviem misijas darbam – Kristus pavēli.
Vēl veselu gadsimtu protestantu draudzes neiesaistās misijas darbā. Irbe min vairākus iemeslus, citējot Vitenbergas Teoloģijas fakultātes mācībspēkus – viens ir jau pieminētā ideja, ka pagāni paši ir vainīgi. Vēl viens iemesls ir Jēzus pavēles hermeneitiskā izpratne, ka tā tika dota tikai pirmajiem apustuļiem. Kā trešais iemesls ir minēts, ka tas ir valdības un nevis baznīcas uzdevums.[5] Šādam viedoklim bija daudz sekotāju 17. gadsimtā. Trešais iemesls ir saistīts ar reformatoru pārliecību par valsts un baznīcas attiecībām. Tas atbilst arī citu autoru pētījumiem. Juans Kamerons (Euan Cameron) norāda, ka tikko reformācija kļuva zināmā mērā organizēta, tā lūdza likumīgajai pasaulīgajai autoritātei to aizsargāt un uzturēt. Reformatori neatzina cilvēku sadalīšanu baznīcas-valsts attiecībās, tikai tika sadalītas to funkcijas vienotā kopienā.[6] Tā rezultātā reformatori nevarēja iedomāties misijas darbu zemēs, kur nebija protestantu valdības.[7]
Arī šeit tiek minēts izņēmums. Šoreiz nevis teologs, bet dižciltīgais – austriešu brīvkungs Justinians fon Velcs (Justinian von Welz, 1621-1668), kurš aicina ikvienu – gan valdības, muižniekus, gan mācītājus un ārstus, un galu galā ikvienu, kurš no sirds mīl Jēzu – nest tautām Kristus evaņģēliju. Viņš pat izstrādā stratēģiju, ar ko žurnāla lasītāji var iepazīties.[8] Fon Velcs savos aicinājumos gan ir skarbs. Irbe viņu citē: „Es jautāju, vai jums, augsti godātie teologi, katoļi dara pārestību, ja viņi jums pārmet kristīgās mīlestības trūkumu tāpēc, ka jūs nekā nedarāt, lai pagāni tiktu pievesti Kristum? Jūs sakāt, ka tas nav tagad darāms. Jūs, liekuļi, kurā vietā Svētos Rakstos jūs esat atraduši, ka Dieva darbs tagad nav darāms? Jūs, liekuļi, vai jūs esat mēģinājuši to darīt, un, ja ne, kā jūs varat teikt, ka tas nav tagad darāms?”[9] Var saprast, ka, lasot ko šādu, lasītājiem būtu spēcīgas emocijas, gan toreiz, Velca laikā, gan arī tad, kad to lasīja „Ārmisijas” lasītāji. Šādā veidā arī žurnāla lasītāji tiek motivēti.
Šajā laika posmā Irbe min arī piemēru, kā Holandes valdība uzlika par pienākumu Austrumindijas kompānijai rūpēties par kolonijas iedzīvotāju – pagānu - pievēršanu kristietībai. Diemžēl šis uzdevums netika veiksmīgi īstenots: „Savu pienākumu Austrumindijas kompānija sākumā arī centās izpildīt, bet drīz vien tā atsala savā gādībā par pagānu dvēselēm”.[10]
Šī laikmeta noslēgumā tiek norādīts uz jauna misijas laikmeta sākumu, kad „misiju vairs neuzlūko kā valsts varas, bet kristīgās baznīcas un ikkatra baznīcas locekļa svētu pienākumu”.[11] Kā šī virziena aizsācējs ir minēts evaņģēliskais misionārs un mācītājs Džons Eliots (John Eliot, 1604-1690), kurš kalpoja indiāņiem.[12] Citi mūsdienīgāki autori gan piemin Džonu Eliotu kā misionāru, kurš kalpo indiāņiem Masačūsetsā,[13] un pat kā misionāru celmlauzi,[14] bet viņi nemin šo misijas aspektu, ko min Irbe. Iespējams, Irbes motīvs, pieminot Eliotu kā jauna misijas veida nesēju, ir motivēt LELB žurnāla lasītājus misijas darba atbalstam, kā viņš jau to ir minējis iepriekš.
Katoļu misija 16. -17. gadsimtā
Kamēr protestantu baznīcas bija pasīvas misijas darbā, katoļiem šis bija viens no aktīvakajiem laikiem. Irbe citē Roterdamas Erasmu kā tā laika iedvesmotāju misijai: „Visur dzīvo mežonīgas pagānu tautas, kas Kristu nepazīst. Kāds tur plašs darba lauks Kristus strādniekiem, kāda bagāta pļauja! Kāda atbildība, kādi pienākumi gulstas uz mums! Nepietiek, ka mēs paši esam gaismas ļaudis. Mūsu pienākums ir nest Kristus gaismu pagānu tumsībā”.[15] Šeit var redzēt pienākuma un atbildības motīvu. Lasītājiem tiek sniegts plašs ieskats dažādo katoļu ordeņu darbībā dažādajās pasaules vietās. Autors secina, ka katoļu ordeņi sacentās savā starpā, kuri izsūtīs vairāk misionāru. Kā galvenais misijas virzītājspēks tiek minēts jezuītu ordenis, kura misionāri tajā laikā darbojās katrā misijas laukā.[16] Taču viņi nebija vienīgie misionāri. Tālāk Irbe piemin vēl citus misionārus.
Pietisma laikmets un brāļu draudzes 17.-18. gadsimtā
Irbe parāda, ka pietisti lika uzsvaru uz dievbijīgas un dziļi kristīgas dzīves nepieciešamību, kā arī bija uzsvars uz kristīgās baznīcas pienākumu izsūtīt misionārus. Lasītāji tiek iepazīstināti ar dāņu Halles misiju Indijā, kā arī tās galvenajiem darbiniekiem Špeneru un Franki. Tomēr ne visi atbalstīja šīs misijas idejas.[17] Bošs piemin, ka, kaut arī dažkārt tiek uzskatīts, ka pietisms nespēja aizkustināt lielāko daļu draudžu Vācijā, un bija tikai kustība perifērijā, tomēr pietismam ir ļoti liela nozīme protestantu misijas idejas attīstībā.[18]
Tālāk ideju par misijas darbu turpina brāļu draudzes. Autors sniedz statistiku, ka „mazā brāļu draudze 20 gadu laikā izsūtīja vairāk misionāru nekā visi citi protestanti 200 gados”.[19] Brāļu draudze bija tā, kas saprata, ka misijas darbs bija galvenais, kas palīdz draudzei izdzīvot. Brāļi devās aizsniegt atsevišķas dvēseles, un ne tik daudz veselas tautas.[20]
[1] Kārlis Irbe, „MV. Reformatori un misija 16. gadu simtenī,” Ārmisija 10 (1929): 145.
[2] Irbe, „Reformatori un misija,” 146.
[3] Johannes Verkuyl, Contemporary Missiology: An Introduction (Wm. B. Eerdmans Publishing Company, 1978), 20-21.
[4] Irbe, „Reformatori un misija,” 147.
[5] Kārlis Irbe, „MV. Misija 17. gadusimtenī (Ortodoksijas jeb pareizās mācības laikmets),” Ārmisija 11 (1929): 162.
[6] Euan Cameron, The European Reformation (Oxford: Clarendon Press; Oxford University Press, 1991), 151-153.
[7] Bosch, Transforming, 246
[8] Irbe, „Misija 17. gadusimtenī,” 163-164.
[9] Irbe, „Misija 17. gadusimtenī ,” 164.
[10] Kārlis Irbe, „MV. Misija Holandes kolonijās 17. gadusimtenī,” Ārmisija 1 (1930): 2.
[11] Kārlis Irbe, „MV. Angļu kolonija un misija Amerikā 17. gadusimtenī,” Ārmisija 1 (1930): 4.
[12] Irbe, „Angļu kolonija,” 3.
[13] Neil, History, 192-103 un Bevans, Constants, 196.
[14] Bosch, Transforming, 257.
[15] Kārlis Irbe, „MV. Katoļu misija 16. un 17. gadu simtenī,” Ārmisija 12 (1929): 178.
[16] Irbe, „Katoļu misija,” 179.
[17] Kārlis Irbe, „MV. Pietisma laikmets 17. un 18. g. simtenī,” Ārmisija 2 (1930): 18.
[18] Bosch, Transforming, 255.
[19] Kārlis Irbe, „MV. Brāļu draudze,” Ārmisija 2 (1930): 22.
[20] Irbe, „Brāļu draudze,” 23.