Reformatori un misija 16.-17. gadsimtā
Irbem nākas atzīt, ka „lielie reformatori Luters, Melanhtons, Kalvins un Cvinglijs misijas darba laukā tiklab kā nekā nav darījuši”.[1] Tam par iemeslu ir kalpojis teoloģiskais uzskats, ka pagāni paši ir vainīgi, jo ir nocietinājuši sirdis, jo misionāri jau ir bijuši pa visu pasauli. Līdz ar to vairāk nevienu misionāru nav jāsūta.[2] Kā izņēmums tiek minēts flāms Adrians Saravija (Hadrianus Saravia, 1532-1613), kurš sākotnēji darbojās kā reformētais (Gereformeerd) sludinātājs Antverpenē, bet vēlāk pievērsās anglikāņu baznīcai un bija teoloģijas profesors Londonā.[3] Autors citē Saraviju: „Kristus vārdi „Eita pa visu pasaule un dariet par mācekļiem visus ļaudis” nav teikti vienīgi apustuļiem un seno laiku kristīgiem, bet arī mums. Šais vārdos izteiktais uzdevums vēl nav piepildīts. Vēl ir tautas, kurām Kristus evaņģēlijs nav sludināts un tāpēc mums ar to jāgādā, ka misionāri tiek izsūtīti. Ja mēs to nedarām, tad pretojamies Kristus tiešai pavēlei”.[4] Šeit var redzēt vienu no galvenajiem motīviem misijas darbam – Kristus pavēli.