Misijas laikmets, sākot no 18. gs. beigām
Sākot aprakstīt misijas laikmetu, autors vispirms paskaidro, kas ir domāts ar misijas laikmetu. Tālāk viņš sniedz pārskatu par zemēm, kas nosūta misionārus, kā arī par dažādajiem misijas laukiem, kur šie misionāri nonāk.
Šo laikmetu sauc par misijas laikmetu, jo tad praktiski visas protestantu baznīcas sāk atzīt misijas darbu kā vajadzīgu un nozīmīgu. Dažādi Dieva aicināti cilvēki veidoja misijas biedrības un izsūtīja misionārus.[1] Irbe paskaidro: „Maz pamazām misijas draugi iemantoja arī atzinību baznīcas vadoņu un mācīto teologu starpā, tā ka beidzot misijas lieta tapa par baznīcas lietu”.[2] Viņš apgalvo, ka tajā laikā vairs nebija baznīcas, kas uzskatītu misijas darbu par nevajadzīgu. Kā misiju veicinošus apstākļus autors piemin garīgo atmodu, kā arī verdzības atcelšanu.[3]
