Jēzus un misija
Nākošajā numurā Irbe sniedz Jēzus sapratni par misiju. Līdzīgā veidā kā Vecajā Derībā sākotnēji tiek norādīts, ka Jēzum it kā bija misija tikai pie jūdiem (Mt 6:7, 15:21-28; Mk 7:24-30), pēc tam tomēr tiek norādīts, ka Jēzus „pasludinātam evaņģēlijam nav šaurs jūdisks, bet vispārcilvēcisks saturs. Dievs ir visas cilvēces tēvs”.[1] Lai to pierādītu, tiek citēti Jņ 4:21-24, 3:16; Mt 3:9; Lk 10; Mt 21:43; Apd 1:8; Mt 28:18-19. Autors apgalvo: „Te ir skaidri redzams, ka Jēzus ir gribējis atpestīt no grēkiem un darīt par Dieva Valstības mantiniekiem ne tikai jūdu tautu, bet visu cilvēci un ka viņš pats misijas darbu ir uzdevis saviem mācekļiem, un ka mēs nevaram saukt Jēzu par savu Kungu un Pestītāju un neņemt dalību misijas darbā. Kristīgā reliģija no misijas nav šķirama”.[2] Šī raksta beigās autors sniedz nozīmīgu pamudinājumu, ka „ikvienai kristīgai draudzei jābūt misijas draudzei un ikvienam draudzes loceklim arī misijas draugam”.[3] Pat sniedzot pārskatu par misijas vēsturi, autors cenšas motivēt žurnāla lasītājus misijas darbam.
Apustuļu laikmets un kristīgie mocekļi
Irbe turpina stāstījumu par apustuļu laikmetu. Viņš sākotnēji piemin informāciju, kas atrodama Apustuļu darbu grāmatā, piemēram, Pēteris, abi Jēkabi, Jānis - īsi par viņu dzīvi un nāvi. Uzsvars tiek veltīts misijas garam, kas ir īpaši aktīvs kristīgajā draudzē šajā laikā.[4] Visvairāk tomēr minēts apustulis Pāvils, viņa dzīve, trīs misijas ceļojumi un iespējamā kalpošana Spānijā. Tālāk tiek sniegts apkopojums par pirmā gadsimta misijas panākumiem: „Apustuļu laikmetā, t.i., pirmā gadusimteņa beigās, bija jau ap 200,000 kristīgo lielās Romas valsts robežās. Tā gan tikai piecpadsmitā daļa no visiem iedzīvotājiem, bet panākums tomēr ir milzīgs, ja apdomājam, kādas grūtības šiem pirmajiem misionāriem bija jāpārvar”.[5] Salīdzinot ar reliģijas sociologa Rodnija Stārka (Rodney Stark) sniegto informāciju, šķiet, ka Irbe vai viņa avots pārspīlē un ka šādu kristīgo skaitu baznīca varēja sasniegt nevis pirmā, bet gan otrā gadusimteņa beigās.[6]
Autors tālāk min vajāšanas, kas norisinājās gan pirmajā, gan arī otrajā un trešajā gadsimtā. Misijas darbs gan šajā laikā tiek veikts kā dzīvesveids, nevis to veic atsevišķi izsūtīti misionāri. „Atsevišķus misionārus kristīgās draudzes 2. un 3. gadusimtenī laikam gan nemaz neizsūtīja, vismaz nav uzglabājušās nekādas ziņas, ka toreiz misionāri būtu izsūtīti, bet misijas darbu veicināja visi kristīgie kopā un vairāk ar savu dzīvi, nekā ar mācību”.[7] Šis laika periods beidzas ar kristietības uzvaru. Izveidojās Romas valsts baznīca.[8]
Kristīgā draudze kā valsts baznīca 300. – 500. g.
Šo laika posmu, 300.-500. g., aprakstot, Irbe sniedz divējādu vērtējumu. Kristīgo vajāšanas bija beigušās, un baznīca bija sasniegusi vairāk, nekā kāds vispār bija uzdrošinājies domāt: kristīgā baznīca bija kļuvusi par valsts baznīcu. Tajā pat laikā ir autora spriedums: „Mazāk būtu bijis vairāk”.[9] Tiek norādīts uz šī lēmuma trūkumiem, kad baznīcā attīstījās varas kāre un citi ļaunumi. Agrāk vajātie tagad bija kļuvuši par vajātājiem. Dažkārt bija grūti saprotams, vai pavēles tika izdotas politisku vai reliģisku iemeslu dēļ.[10] Autors noslēdz šo laika posmu ar vērtējumu: „Pagānisms kā tautas ticība ir aprakts. Kristiānisms to ir uzvarējis! Tagad iesākās jauns laikmets misijas laukā un darbā novērojami jauni paņēmieni”.[11]
Tomēr ir interesanti ievērot, ka Irbe latviešu lasītājiem nesniedz ieskatu par klosteru kustību un tuksneša tēviem, kas bija būtiska tā laika baznīcas iezīme.[12] Profesori Stīvens Bevans un Rodžers Šrēders (Stephen B. Bevans and Roger P. Schroeder) šajā laika posmā piemin divus misijas pamatmodeļus, no kuriem viens ir Ziemeļāfrikas klosteru kustība, kas sniedza pastāvīgu misionāru klātbūtni minētajā teritorijā.[13] Iespējamais klusēšanas iemesls varētu būt, ka Irbe jau no paša sākuma koncentrējas uz Rietumu baznīcu, kaut arī šajā laika posmā lielā shizma 1054. gadā[14] vēl nav notikusi.
[1] Kārlis Irbe, „MV. Jēzus un misija,” Ārmisija 6 (1929): 82.
[2] Irbe, „Jēzus un misija,” 83.
[3] Turpat.
[4] Kārlis Irbe, „MV. Apustuļu laikmets.” Ārmisija 7 (1929): 98.
[5] Irbe, „Apustuļu laikmets,” 100.
[6] Rodney Stark, The Rise of Christianity: How the Obscure, Marginal Jesus Movement Became the Dominant Religious Force in the Western World in a Few Centuries, 1st HarperCollins pbk. ed. (San Francisco: Harper Collins Publishers Inc., 1997), 6-7. Stārks piemin, ka mēs droši vien nekad neuzzināsim precīzu skaitli, bet, ņemot vērā sākotnējos skaitļus no Apustuļu darbu grāmatas un vispārpieņemto kristiešu skaitu ap 300 gadu, viņš norāda 3,42% pieaugumu gadā. Ir gan noderīgi arī ievērot, ka Stārks piemin avotus 20. gadsimta trīsdesmitajos gados (laikaposms, kurā raksta Irbe), ka tad pieņemtais kristiešu skaits ir lielāks, nekā vēlāk aprēķināts.
[7] Kārlis Irbe, „MV. Kristīgie mocekļi un misija,” Ārmisija 8 (1929): 115-116.
[8] Irbe, „Kristīgie mocekļi un misija,” 116.
[9] Kārlis Irbe, „MV. Kristīgā draudze kā valsts baznīca savā misijas darbā no 300.-500. g.,” Ārmisija 8 (1929): 117.
[10] Irbe, „Kristīgā draudze kā valsts baznīca,” 117.
[11] Irbe, „Kristīgā draudze kā valsts baznīca,” 119.
[12] Bosch, Transforming, 201-202
[13] Bevans, Stephen B., un Roger P. Schroeder. Constants in Context: A Theology of Mission for Today. Maryknoll, NY: Orbis Books, 2004, 115. Stīvens Bevans ir teoloģijas un kultūras profesors Katoļu teoloģiskajā savienībā (Catholic Theological Union). Rodžers Šrēders ir misioloģijas asociētais profesors Katoļu teoloģiskajā savienībā (Catholic Theological Union).
[14] Bosch, Transforming, 208