Misijas laikmets, sākot no 18. gs. beigām
Sākot aprakstīt misijas laikmetu, autors vispirms paskaidro, kas ir domāts ar misijas laikmetu. Tālāk viņš sniedz pārskatu par zemēm, kas nosūta misionārus, kā arī par dažādajiem misijas laukiem, kur šie misionāri nonāk.
Šo laikmetu sauc par misijas laikmetu, jo tad praktiski visas protestantu baznīcas sāk atzīt misijas darbu kā vajadzīgu un nozīmīgu. Dažādi Dieva aicināti cilvēki veidoja misijas biedrības un izsūtīja misionārus.[1] Irbe paskaidro: „Maz pamazām misijas draugi iemantoja arī atzinību baznīcas vadoņu un mācīto teologu starpā, tā ka beidzot misijas lieta tapa par baznīcas lietu”.[2] Viņš apgalvo, ka tajā laikā vairs nebija baznīcas, kas uzskatītu misijas darbu par nevajadzīgu. Kā misiju veicinošus apstākļus autors piemin garīgo atmodu, kā arī verdzības atcelšanu.[3]
Kā pirmā un galvenā modernās misijas uzsācēja tiek minēta Anglija un anglis Viljams Kerijs (William Carey, 1761-1834).[4] Jaunākie autori[5] uzskata Viljamu Keriju kā modernās misijas pamatlicēju, gan ar piebildi, ka viņš nebija vienīgais, bet gan tomēr pamatlicējs. Taču Irbe neliek tik lielu uzsvaru. Iespējams, ka skaidrāks Kerija devums misijai ir izkristalizējies 20. gadsimta gaitā. Kā pirmā tiek minēta Londonas Misijas biedrība, žurnāla tekstā “societāte”, kā arī Britānijas Bībeles biedrība, kas nodarbojas ar Bībeles tulkojumu izdošanu. Līdzās misionāriem vīriešiem tiek pieminēts, ka misijas biedrības deva darbu arī sievietēm, kuras varēja kalpot slimnīcās, skolās un ciematos sievietēm.[6] Noslēgumā, pirms Irbe runā par citām zemēm, viņš sniedz faktu, ka „tagad arī citu zemju misijas biedrības izsūta misijas darbā sievietes un ārstus, jo bez šiem strādniekiem misijas darbs vairs nemaz nav domājams”.[7]
Kā pārējās valstis, kas izsūta misionārus, tiek apskatītas Amerika,[8] Vācija,[9] Holande,[10] Francija,[11] Šveice,[12] Dānija,[13] Norvēģija,[14] Somija,[15] Zviedrija[16] un tad arī Latvija.[17] Par katru no valstīm tiek sniegts pārskats par misijas biedrību dibināšanu, par vietām, uz kurieni tiek sūtīti misionāri, minēti pirmie vai nozīmīgākie misionāri, kur iespējams, ir sniegta arī informācija par paveikto – cik daudz misionāru izsūtīti, cik daudz draudžu nodibinātas, cik daudzas misijas stacijas, kā arī misijas biedrību budžeti.
Par Latviju īsumā tiek minēts, ka sākotnēji ir bijusi sadarbība ar Leipcigas misiju. Irbe turpina: „1923. g. sinodē latviešu draudžu priekšstāvji, mācītāji un delegāti, nolēma pievienoties Zviedrijas baznīcas misijai. Vācu draudzes turpretim palika pie Leipcigas misijas biedrības”.[18] Arī šajā pārskatā Latvijas draudzes tiek izaicinātas vairāk iesaistīties un Latvijai pašai iegūt savu misijas lauku.
Interesanti novērot, ka šeit netiek pieminēts, piemēram, Hadsons Teilors (Hudson Taylor, 1832-1905), kurš ir „ticības misiju” viļņa aizsācējs ar savu Ķīnas iekšzemes misiju.[19] Tāpat šeit netiek pieminēts Deivids Livingstons (David Livingstone, 1813-1873) kā misionārs, sūtīts no Lielbritānijas, kurš bija viens no ievērojamākiem 19. gadsimta misionāriem.[20] Gadu vēlāk (1931. gadā), rakstot aprakstu par Austrumāfriku,[21] žurnāla lasītāji gan tiek iepazīstināti ar šo misionāru, bet žurnāla lasītājiem ir jāgaida vesels gads!
Misijas darba lauki, sākot no 18. gadsimta beigām
Sākot no 1930. gada septembra numura līdz 1932. gada oktobrim žurnāla "Ārmisija" lasītājiem tiek sniegta misijas ģeogrāfijas stunda. Sākotnēji Irbe ļoti sistemātiski sniedz pārskatu par misijas darba lauku dažādām tautām un zemēm Āfrikā, sīkāk aprakstot Rietumāfriku,[22] Dienvidāfriku,[23] Zviedrijas misijas[24] kalpošanu zulu tautā,[25] Austrumāfriku,[26] Madagaskaru[27] un Ziemeļāfriku.[28] Noslēdzot apskatu par Āfriku, autors sniedz vispārēju pārskatu par misijas darba attīstību tur.[29]
Pēc tam Irbe sniedz pārskatu par Āziju. Vispirms īsumā tiek pieminētas dažādas lielākās baznīcas, kas atrodas Āzijā. Kā pirmie misionāri tiek minēta senā nestoriāņu-sīriešu baznīca, par kuru gan maz kas esot zināms.[30] Tālāk Irbe sniedz īsu aprakstu par atsevišķām zemēm, piemēram, Sīriju,[31] Palestīnu,[32] Persiju,[33] Arābiju,[34] Ķīnu,[35] Japānu,[36] Holandes Indiju (Nederlands(ch)-Indië, šodienas Indonēziju)[37] un Filipīnām.[38]
Tā kā Latvijas baznīca misijas darbā bija saistīta ar Zviedrijas baznīcu, kurai bija vairākas misijas stacijas Indijā, un tāpēc, ka arī Latvijai bija misijas stacija Indijā, autors sniedz salīdzinoši plašu aprakstu par Indiju, sākot no 1931. gada novembra numura līdz pat 1932. gada jūnijam. Sākotnēji tiek sniegts ieskats Indijas ģeogrāfiskajā stāvoklī, pamatiedzīvotāju aprakstā, kā arī par misionāru stāvokli, kas ir samērā grūts.[39] Nākošajā numurā Irbe apraksta dažādas Indijas reliģijas, galvenokārt hinduismu.[40] Izglītojot lasītājus, autors turpina ar pirmajām kristietības pēdām Indijā,[41] Romas katoļu misiju[42] un protestantu pirmo (dāņu-Halles misija 1706. gads)[43] un otro misijas laikmetu (19. gadsimta pirmā puse), kad misijas darbs tur atkal atdzīvojās.[44]
Tālāk pēc vispārīgās informācijas Irbe velta aprakstu par Zviedrijas baznīcas misiju Indijā. Autors paskaidro: „Tā kā latviešu draudzes savas misijas dāvanas, kamēr mums pašiem vēl nav savs misijas darba lauks, piesūta Zviedrijas baznīcas misijai un šīs misijas dienestā atrodas arī mūsu vienīgā misionāre, mēs iepazināmies tuvāki ar Zviedrijas baznīcas misijas darbības vēsturi Indijā”.[45] Šeit arī Irbe uzsver sieviešu lomu misijas laukā, jo pirmā sieviete misionāre evaņģēliski luteriskajā misijā Indijā bija no Zviedrijas, kā arī, protams, Anna Irbe no Latvijas bija sieviete.[46] Tāpat autors piemin Tamilu baznīcas izveidošanos Zviedrijas baznīcas misijas darba rezultātā.[47]
Noslēdzot aprakstu par Indiju, Irbe uzdod jautājumu, vai kristīgajai misijai ir cerība pievest Indijas tautas Kristum,[48] tādēļ ka misijas darbs Indijā jau tajā laikā bija pietiekami ilgs, un bija izveidota vietējā baznīca, kas pati varēja tālāk misionēt pārējām Indijas tautām. Tomēr viņš apraksta hinduistu attiecības ar Bībeli par to, kā viņi cenšas veidot hinduisma sinkrētismu ar kristietību,[49] tādējādi norādot, ka cerība pastāv. Irbe gan arī norāda, ka Eiropā ir teosofi, kas „negrib tikai apvienot hinduismu ar kristiānismu, bet grib radīt jaunu, labāku ticību”.[50] Visa šī garā apraksta par Indiju noslēgumā Irbe veic kopsavilkumu: „Pasaules karš lielā mērā kaitējis misijas darbam visās zemēs un ne mazāk arī Indijā… Neskatoties uz visām grūtībām, misijas darbs tomēr virzās uz priekšu”.[51] Skatoties no šodienas skatupunkta, Džeisons Mandriks (Jason Mandryk) sniedz statistiku, ka Indijā 74,33% iedzīvotāju ir hinduisti, 14,20% - musulmaņu un kristiešu skaits - 5,84% (ar piebildi, ka 2001. gada tautas skaitīšanā uzrādīti tikai 2,34%, bet pētnieki uzrāda pat līdz 9%).[52] Līdz ar to arī šodien misijas darbs Indijā ir nepieciešams.
Tālāk Irbe turpina misijas lauku aprakstu, pievēršoties Amerikas kontinentam – misijas darbam pie eskimosiem,[53] indiāņiem,[54] afroamerikāņiem[55] un aziātiem[56] un Okeānijai – Austrālijai,[57] Jaunzēlandei,[58] Melanēzijai,[59] Jaungvinejai,[60] Polinēzijai[61] un Mikronēzijai.[62] Dažiem no rakstiem par Okeāniju Irbe norāda, ka autors ir Teubers, un Irbe ir tulkojis tos.
Kopsavilkums par tagadējo (20. gadsimta 30. gadi) misijas stāvokli Kārļa Irbes skatījumā
Savu lielo pārskatu par misijas vēsturi Irbe beidz ar vispārēju pārskatu par misijas darba stāvokli pasaulē. Viņš sniedz statistiku par protestantiem – misionāru skaits, ordinētie kalpotāji, neordinētie kalpotāji, vietējie darbinieki, vīrieši, sievietes, misijas biedrības, budžeti, skolas, ārsti/māsas, slimnīcas, kā arī par katoļiem - misionāru – priesteru skaits, brāļi, māsas, katehēti, skolotāji, kristīto skaits, tādējādi izdarot samērā pozitīvu kopsavilkumu.[63]
Kārļa Irbes misijas vēstures noslēgums un secinājumi
Acīmredzami, Irbe iestājas par misijas darbu, un tāpēc viņš motivē savus lasītājus, sakot: „Misija ir lielākā organizācija pasaulē. Viņas nozīme cilvēces vēsturē ir ļoti liela. To tagad saprot visi, kas tuvāki iepazinušies ar misijas darbu un panākumiem un kam turklāt rūp cilvēces labklājība. To nesaprot, kas misiju nepazīst, vai kam rūp vienīgi savs maks”.[64]
Šajā apakšsadaļā tika veikta žurnāla „Ārmisija” teksta analīze, apskatot ārmisijas (misijas) darba vēsturi žurnāla bīskapa un žurnāla redaktora Kārļa Irbes izpratnē. Tā palīdz mums saprast, kāda informācija attiecībā uz misijas darba vēsturi tika sniegta LELB draudžu locekļiem un citiem lasītājiem. No šī pārskata var secināt, ka šis ir viens no retajiem, salīdzinoši pilnīgiem, misijas darba vēstures aprakstiem latviešu valodā, līdz ar to žurnāls bija un ir nozīmīgs informācijas avots par misijas vēsturi. Tāpat, lasot šo vēsturi, ir iespējams redzēt, kā Irbe vēlas motivēt savus lasītājus vairāk iesaistīties misijas darbā. Arī pārskata pašā noslēgumā autors motivē lasītājus ar vārdiem: „Misija nav cilvēku izgudrojums, bet Pestītāja mums uzdots pienākums, tādēļ mums arī nav jārūpējas par misijas panākumiem, bet jāņem dzīva dalība šai darbā ar savām lūgšanām un artavām. Panākumi jāatstāj Dieva ziņā”.[65]
[1] Kārlis Irbe, „MV. Misijas laikmets,” Ārmisija 4 (1930): 50.
[2] Irbe, „Misijas laikmets,” 51.
[3] Irbe, „Misijas laikmets,” 51.
[4] Kārlis Irbe, „MV. Misijas darba attīstība sākot ar 19. gadu simteni līdz mūsu dienām. a. Anglijā,” Ārmisija 5 (1930): 66.
[5] Piemēram, Bosch, Transforming, 280; Bevans and Schroeder, Constants, 201-212; Neil, History, 222; kā arī Noble, Mission, 116.
[6] Kārlis Irbe, „MV. Misijas darba attīstība sākot ar 19. gadu simteni līdz mūsu dienām. a. Anglijā,” Ārmisija 5 (1930): 68.
[7] Irbe, „a. Anglijā,” 68.
[8] Kārlis Irbe, „MV. Zemes, kuras izsūta misionārus. Amerika,” Ārmisija 6 (1930): 82–85.
[9] Kārlis Irbe, „MV. c. Vācija,” Ārmisija 7 (1930): 98–99.
[10] Kārlis Irbe, „MV. d. Holande,” Ārmisija 7 (1930): 100–101.
[11] Kārlis Irbe, „MV. e. Francija,” Ārmisija 8 (1930): 114.
[12] Kārlis Irbe, „MV. f. Šveice,” Ārmisija 8 (1930): 114.
[13] Kārlis Irbe, „MV. g. Dānija,” Ārmisija 8 (1930): 114–15.
[14] Kārlis Irbe, „MV. h. Norvēģija,” Ārmisija 8 (1930): 115–16.
[15] Kārlis Irbe, „MV. i. Somija,” Ārmisija 8 (1930): 116.
[16] Kārlis Irbe, „MV. k. Zviedrija,” Ārmisija 8 (1930): 116–18.
[17] Kārlis Irbe, „MV. l. Latvija,” Ārmisija 8 (1930): 118–19.
[18] Kārlis Irbe, „MV. l. Latvija,” Ārmisija 8 (1930): 118–19.
[19] Bosch, Transforming, 332-333. Arī Neil, History, 282-283.
[20] Neil, History, 265-266. Arī Bevans and Schroeder, Constants, 214.
[21] Kārlis Irbe, „MV. Austrumāfrika,” Ārmisija 6 (1931): 82–85.
[22] Kārlis Irbe, „MV. Misijas darba lauki. 1. Āfrika. a. Rietumāfrika,” Ārmisija 9 (1930): 132–35; Kārlis Irbe, „MV. Rietumāfrika (turpinājums),” Ārmisija 10 (1930): 146–48; Kārlis Irbe, „MV. Rietumāfrika (Turpinājums),” Ārmisija 11 (1930): 162–63.
[23] Kārlis Irbe, „MV. Dienvidāfrika,” Ārmisija 12 (1930): 178–81.
[24] Kārlis Irbe, „MV. Dienvidāfrika. Zviedrijas baznīcas misijas sākums un grūtības Zulu zemē. Pirmie evaņģēlisti. Jaunas misijas stacijas,” Ārmisija 4 (1931): 50–60.
[25] Kārlis Irbe, „MV. Dienvidāfrika. Zulu tauta,” Ārmisija 1 (1931): 2-6; Kārlis Irbe, „MV. Dienvidāfrika. Zulu tauta,” Ārmisija 2 (1931): 18–23.
[26] Kārlis Irbe, „MV. Austrumāfrika,” Ārmisija 6 (1931): 82–85.
[27] Kārlis Irbe, „MV. Madagaskara,” Ārmisija 6 (1931): 85–87.
[28] Kārlis Irbe, „MV. Ziemeļāfrika,” Ārmisija 6 (1931): 87–88.
[29] Kārlis Irbe, „MV. Vispārējs pārskats par misijas darba attīstību un panākumiem Āfrikā,” Ārmisija 6 (1931): 88–91.
[30] Kārlis Irbe, „MV. Āzija,” Ārmisija 7 (1931): 97–98.
[31] Kārlis Irbe, „Misijas darba lauki atsevišķās zemēs Āzijā. a. Sīrijā,” Ārmisija 7 (1931): 98–99.
[32] Kārlis Irbe, „Misijas darba lauki atsevišķās zemēs Āzijā. b. Palestīna.” Ārmisija 7 (1931): 99.
[33] Mūsdienu Irāna. Kārlis Irbe, „Misijas darba lauki atsevišķās zemēs Āzijā. c. Persija.” Ārmisija 7 (1931): 99–100.
[34] Ir nedaudz grūti saprast, kas ir domāts ar Arābiju. Autors to īsti nedefinē. Var noprast, ka ir domāta visa Arābijas pussala. Kārlis Irbe, „Misijas darba lauki atsevišķās zemēs Āzijā. d. Arābija,” Ārmisija 7 (1931): 100.
[35] Kārlis Irbe, „MV. Ķīna,” Ārmisija 8 (1931): 113–21.
[36] Kārlis Irbe, „MV. Japāna,” Ārmisija 9 (1931): 130–32.
[37] Kārlis Irbe, „MV. Holandes Indija,” Ārmisija 10 (1931): 146–48.
[38] Kārlis Irbe, „MV. Filipīnu salas,” Ārmisija 10 (1931): 148.
[39] Kārlis Irbe, „MV. Indija,” Ārmisija 11 (1931): 161–66.
[40] Kārlis Irbe, „MV. Indija (turpinājums 1),” Ārmisija 12 (1931): 178–80.
[41] Kārlis Irbe, „MV. Indija. Pirmās kristietības pēdas Indijā,” Ārmisija 12 (1931): 180–81.
[42] Kārlis Irbe, „MV. Indija. Romas katoļu misija,” Ārmisija 12 (1931): 181–82.
[43] Kārlis Irbe, „MV. Protestantu misijas pirmais laikmets Indijā,” Ārmisija 1 (1932): 2–3.
[44] Kārlis Irbe, „MV. Protestantu misijas otrais laikmets Indijā,” Ārmisija 1 (1932): 3–4.
[45] Kārlis Irbe, „MV. Zviedrijas baznīcas misija Indijā (Turpinājums),” Ārmisija 2 (1932): 18.
[46] Irbe, „Zviedrijas baznīcas misija Indijā,” 19
[47] Kārlis Irbe, „MV. Indija (Turpinājums). Tamuļu baznīca,” Ārmisija 3 (1932): 34–38.
[48] Kārlis Irbe, „MV. Indija. Vai misijai izredze reiz pievest Indijas tautas Kristum?,” Ārmisija 4 (1932): 50–55.
[49] Kārlis Irbe, „MV. Indija. Cienība, kādu indieši ierāda Bībelei,” Ārmisija 5 (1932): 69–72.
[50] Kārlis Irbe, „MV. Indija (Turpinājums). Teosofi,” Ārmisija 6 (1932): 82.
[51] Irbe, „Indija. Teosofi,” 86
[52] Jason Mandryk, Operation World: The Definitive Prayer Guide to Every Nation, 7th ed. (Colorado Springs, CO: Biblica Printing, 2010), 407.
[53] Kārlis Irbe, „MV. Amerika. 1. Misija starp eskimo,” Ārmisija 7 (1932): 98.
[54] Kārlis Irbe, „MV. Amerika. 2. Misija starp indiāņiem,” Ārmisija 7 (1932): 98–100.
[55] Kārlis Irbe, „MV. Amerika. 3. Misija starp nēģeriem,” Ārmisija 7 (1932): 100–101.
[56] Kārlis Irbe, „MV. Amerika. 4. Misija starp pēdējos gadu desmitos Amerikā ieceļotājiem = aziātiem,” Ārmisija 7 (1932): 101–2.
[57] R. Teubers, „MV. Austrālija,” Ārmisija 8 (1932): 114.
[58] R. Teubers, „MV. Jaunzēlande,” Ārmisija 8 (1932): 114–15.
[59] R. Teubers, „MV. Melanēzija,” Ārmisija 8 (1932): 115.
[60] R. Teubers, „MV. Misijas gaita Jaungvinejā,” Ārmisija 8 (1932): 116–19.
[61] Kārlis Irbe, „MV. Polinēzija,” Ārmisija 9 (1932): 130–31.
[62] Kārlis Irbe, „MV. Mikronēzija,” Ārmisija 9 (1932): 131.
[63] Irbe, „Beigas,” 145-146
[64] Irbe, „Beigas,” 146
[65] Irbe, „Beigas,” 146